Koncerts Dzegužkalna estrādē
Tas, ka mani ceļi līdz šim nebija krustojušies ar grupu "Raxtu raxti", nav sevišķi pārsteidzoši: modernā folkmūzika (pieņemot, ka šādi definējama šī kolektīva žanriskā piederība) nav tieši tas mūzikas lauciņš, kuram es cītīgi sekotu. Vienlaikus viņi šķiet tāda grupa, kas varētu spēlēt, piemēram, "Labā dabā", un tur šāda tikšanās varētu notikt. Bet līdz šim nebija notikusi. Negaidītāk ir tas, ka manā blogā līdz šim nekad un nekādos apstākļos nav pieminēta šīs grupas solista Marta Kristiāna Kalniņa iepriekšējā grupa - "Autobuss debesīs". Nē, nav tā, ka es būtu par to jebkad fanojis, taču tūkstošgades sākumā kādas pāris reizes viņu uzstāšanos esmu pieredzējis. Piemēram, Rīgas svētkos pirms 25 gadiem. Jā, bija tāds pasākums - Rīgai 800, un šogad jau Rīgai 825. Un tur tas autobuss debesīs brauca, un MKK dziedāja par to, ka viņa mīļajiem ir jāsit bungas. Nostaļģija, sasodīts. Youtube ir arī video no tā koncerta. Bet ne par to tas stāsts.
Šoreiz tie bija "Raxtu raxti". Arī šai grupai jau ir vairāk kā desmit gadu, izdoti kā minimums pieci albumi (tik tos atrod Spotify un Discogs). Dziesmas, ja pareizi saprotu, ir gan savas, gan Imanta Kalniņa (tas jau pašsaprotami), gan arī no tautas nākušas. Šajā koncertā ar skanēja gan tādas dziesmas, ko zinu itin labi (tās primāri būs tautas), gan - pa daļai (Kalniņa), gan nemaz - no visām kategorijām, bet primāri droši vien "Raxtu raxtu" pašu radītas. Skatuves tēls, mūzikas instrumentu klāsts - viss pa pirmo zorti. Arī tieši šeit un tagad grupa labi iederējās, Dzegužkalna estrādē tā šķita vietā, publika bija atsaucīga, dejotāju - daudz vairāk nekā "Partizāniem". MKK komunikācija ar publiku - nu, tā, neteiksim, ka izcila, piegājiens ik pa brīdim atkārtot grupas nosaukumu nav īsti manā gaumē, bet - nekā kritiski slikta. Par vienu lietu gan, protams, man ir jāpasūdzas, jo tas gan bija tizli. Kad pirms vienas dziesmas publiku ieintriģē, ka tūlīt tiks spēlēts tāds mūzikas instruments, kuru daudzi nekad nebūs redzējuši, lai gan sadzīvē tas kādreiz bijis ļoti nozīmīgs, un šis instruments izrādās veļasdēlis, man rodas dabiska reakcija: "Čo za hell?" Uz skatuves pavisam neilgi pirms "Raxtu raxtiem" spēlēja "Grēcīgie partizāni", kuru skanējumā Anetes spēlētajam veļasdēlim ir centrāla loma. Un - to uzsvēra Marina - "Partizāniem" veļasdēlis ir stilīgāks, kaut vai caur to, ka paštaisīts. Līdz ar to skaidrs, ka "Raxtu raxti" kā jau lieli mākslinieki koncertā ierodas pēdējā brīdī un kaut kādu iesildītāju uzstāšanos neuzskata par vajadzīgu apskatīt. Tas drusku sāpināja, bet - lai nu paliek.
Saturiski jau viss bija feini - izdancojāmies, izdziedājāmies (cik nu zinām dziesmu tekstus), bērni arī labi pavadīja laiku (viņi gan "Raxtu raxtu" uzstāšanās laikā dzīvojās nostāk no skatuves, bet mūziku klausījās un dauzījās - un ko šiem vairāk vajag!). Cerams, ka šovasar vēl kādu līdzīgu pasākumu sanāks apmeklēt. Bet tas, protams, nenozīmē, ka ar šādiem pasākumiem Kulbergs ar biedriem pārliecinās mūs par nepieciešamību viņus atbalstīt vēlēšanās.
Šoreiz tie bija "Raxtu raxti". Arī šai grupai jau ir vairāk kā desmit gadu, izdoti kā minimums pieci albumi (tik tos atrod Spotify un Discogs). Dziesmas, ja pareizi saprotu, ir gan savas, gan Imanta Kalniņa (tas jau pašsaprotami), gan arī no tautas nākušas. Šajā koncertā ar skanēja gan tādas dziesmas, ko zinu itin labi (tās primāri būs tautas), gan - pa daļai (Kalniņa), gan nemaz - no visām kategorijām, bet primāri droši vien "Raxtu raxtu" pašu radītas. Skatuves tēls, mūzikas instrumentu klāsts - viss pa pirmo zorti. Arī tieši šeit un tagad grupa labi iederējās, Dzegužkalna estrādē tā šķita vietā, publika bija atsaucīga, dejotāju - daudz vairāk nekā "Partizāniem". MKK komunikācija ar publiku - nu, tā, neteiksim, ka izcila, piegājiens ik pa brīdim atkārtot grupas nosaukumu nav īsti manā gaumē, bet - nekā kritiski slikta. Par vienu lietu gan, protams, man ir jāpasūdzas, jo tas gan bija tizli. Kad pirms vienas dziesmas publiku ieintriģē, ka tūlīt tiks spēlēts tāds mūzikas instruments, kuru daudzi nekad nebūs redzējuši, lai gan sadzīvē tas kādreiz bijis ļoti nozīmīgs, un šis instruments izrādās veļasdēlis, man rodas dabiska reakcija: "Čo za hell?" Uz skatuves pavisam neilgi pirms "Raxtu raxtiem" spēlēja "Grēcīgie partizāni", kuru skanējumā Anetes spēlētajam veļasdēlim ir centrāla loma. Un - to uzsvēra Marina - "Partizāniem" veļasdēlis ir stilīgāks, kaut vai caur to, ka paštaisīts. Līdz ar to skaidrs, ka "Raxtu raxti" kā jau lieli mākslinieki koncertā ierodas pēdējā brīdī un kaut kādu iesildītāju uzstāšanos neuzskata par vajadzīgu apskatīt. Tas drusku sāpināja, bet - lai nu paliek.
Saturiski jau viss bija feini - izdancojāmies, izdziedājāmies (cik nu zinām dziesmu tekstus), bērni arī labi pavadīja laiku (viņi gan "Raxtu raxtu" uzstāšanās laikā dzīvojās nostāk no skatuves, bet mūziku klausījās un dauzījās - un ko šiem vairāk vajag!). Cerams, ka šovasar vēl kādu līdzīgu pasākumu sanāks apmeklēt. Bet tas, protams, nenozīmē, ka ar šādiem pasākumiem Kulbergs ar biedriem pārliecinās mūs par nepieciešamību viņus atbalstīt vēlēšanās.
2026-08-12
comments powered by Disqus