Kazhes pierakstu burtnīca

Rebel Riot ir viena kārtīga veču blice - rokeru kolektīvs, kuru muzikālājās ietekmēs jūtams kārtīgs smagais roks iz "Black Sabbath", "Iron Maiden", "Motorhead" un līdzīgu kolektīvu apcirkņiem. Ok, patiesībā viņiem ir meitene - bundziniece, kas varbūt liktu izsvītrot vārdu "veču" no pirmā teikuma, bet lietas būtību tas nemaina - "Rebel Riot" mūzika smaržo pēc sviedriem un viskija.

Būtu pārspīlēti teikt, ka viņu mūzikai būtu kāda unikāla odziņa, kā dēļ es būtu gatavs pievērsties Rebel Riot apjūsmošanai - sajūtu ziņā "The Good, The Bad, and The Heavy" izklausās pēc vairāk veltījuma citām grupām, nekā pēc oriģinālmateriāla, taču tas šajā reizē varbūt nemaz nav trūkums. Skan šī grupa pārsteidzoši labi un profesionāli, dziesmas ir vienlaikus gana smagas un gana lipīgas, akordi ir majestātiski smagi, Roberta Cēra vokāls atbilst tam, ko no šī žanra varētu gaidīt. Un vispār - mani nebūtu grūti piemānīt un šo albumu iesmērēt kā kādas labi zināmas britu vai amerikāņu hard'n'heavy grupas ierakstu - par tādiem eposiem kā "Lucifer" vai "Preacher of Lies" patiešām nebūtu kaunējušies arī daudz nopietnāki muzikāli kolektīvi. Jā, lielos daudzumos šāda mūzika var sākt garlaikot, jo būtu pārspīlējums saukt "Rebel Riot" par izcili daudzveidīgu grupu, bet to, ko viņi dara, viņi dara labi, un man ir žēl, ka nesanāca pagājušajā nedēļā aiziet uz viņu koncertu "Nemierā". Protams, garāki mati un ādas jaka man šādam pasākumam prasītos un īsti par tipiskāko šīs mūzikas mērķauditoriju sevis es nesauktu, bet tas nemaina apstākli, ka šis ir viens no tiem ierakstiem, kur ir skaidrs, kam un kāpēc šāda mūzika tiek radīta, savus mērķus tā sasniedz un tiem perfekti atbilst. Sajūsmas no manas puses te nav, bet cieņa ir.