Koncerts Lucavsalā
Tā vien rādās, ka šovasar Latvijas koncertdzīves smaguma centrs no Salacgrīvas ir pārcēlies uz Lucavsalu - līdz ar ne gluži veiksmīgās "Kubanas" aiziešanu Lucavsalas pludmalē šīs vasaras laikā paviesojušās vairākas patiešām joprojām itin aktuālas rokgrupas (ņemot vērā, ka kopā ar Foo Fighters uzstājās arī Biffy Clyro un The Kills), un līdz ar to daudziem domājams par šīs vasaras koncertdzīves naglu kļuva leģendāro Red Hot Chili Peppers koncerts 27. jūlija vakarā.
Šajā reizē man pašam nebija sevišķa noskaņojuma nākt diži savlaicīgi - par "Knower", kas iesildīja Piparus nebiju pacenties painteresēties, kas tie tādi par putniem, kamēr Kaupera dēlu ansamblis nav viens no tiem kolektīviem, kuru dēļ centīšos ierasties agrāk. Līdz ar to teritorijai pieripoju klāt tikai ap pulksten deviņiem jeb 45 minūtes pirms gaidāmā koncerta sākuma. Līdzīgi kā uz Foo Fighters, riteni varēja atstāt velo novietnē, tikai atšķirība bija tāda, ka šoreiz izskatījās, ka ar tās apmēriem varētu būt arī mazliet par īsu - tautas uz RHCP bija nesalīdzināmi vairāk kā uz FF. Pie ieejas biju manāmi pārsteigts, ka neviens mani nepārmeklēja - tikai uzrādi biļeti un ej iekšā. Pozitīvais - pie ieejas šādā veidā nerodas sastrēgumi. Negatīvais - emocionālā līmenī bažas par pasākuma drošības līmeni. Bet nu labi - ne jau drošības pasākumus nācu vērtēt. Tā kā laika līdz koncerta sākumam vēl bija salīdzinoši daudz, izdevās aizlavierēt gana normālā vietā, lai attālums līdz skatuvei būtu saprātīgs un redzamība - kaut cik adekvāta (kā gana liela auguma cilvēkam ar pēdējo man parasti sevišķu problēmu nav). Tad drusku gaidīšanas un ap 21:50 gāja vaļā.
Uzreiz jāsaka - emocijas man pēc koncerta ir gana sarežģītas. No vienas puses - kas RHCP šovos ir liels pluss, ir gana mainīgā koncertu setliste, uzsvars uz džemošanu, kas gan ievadīja, gan noslēdza koncertu, un laikam jau es varu viņus cienīt par to, ka viņi necenšas savas uzstāšanās padarīt par "Greatest Hits Live", līdz ar to es īsti nevaru sūdzēties par to, ka koncertā neskanēja ne "Under the Bridge", ne "Breaking the Girl", ne "Scar Tissue", ne "Otherside". Nē, gluži otrādi, no abiem slavenākajiem grupas albumiem - "Blood Sugar Sex Magik" un "Californication" koncertā izskanēja arī vairākas tādas dziesmas, kas nebūt nebija ne singli, ne radio grāvēji: "Right on Time", "I Like Dirt", "I Could Have Lied", plus vēl encore daļā Džošs Klinghofers nospēlēja Eliota Smita "Angeles", kas, ja var ticēt Setlist.fm, bija pirmais šīs dziesmas izpildījums RHCP koncertos. Par to - visu cieņu!
Tiesa, vērts ievērot, ka grupa itin minimāli izpilda relatīvi nesen tapušas dziesmas - pat no aktuālā albuma "The Getaway", kura tūres ietvaros RHCP arī viesojās Rīgā, izskanēja vien trīs singli, bet no tā priekšteča "I'm With You" netika spēlēts nekas un pat no vēl iepriekšējā albuma - "Stadium Arcadium" - ar tikai viena dziesma, proti, "Snow (Hey Oh)". Līdz ar to itin reālistiski varētu pieņemt, ka vēl nākamajā tūrē (kura, ievērojot RHCP albumu iznākšanas intervālus, varētu notikt pēc 5 gadiem) tāpat aizmirstībā varētu grimt "The Getaway" dziesmas. Par to gan man laikam sevišķi nebūtu jāsūdzās, jo patiesībā jau es abus pēdējos RHCP ripuļus ne reizes neesmu noklausījies - līdzīgi kā tas bija ar "Foo Fighters", viņi ir viena no tām grupām, kas man pārstāja būt interesantas pirms vairāk kā desmit gadiem.
Kam es īsti nebiju gatavs - tas ir apziņai, ka Red Hot Chili Peppers nu jau ir diezgan veca grupa, kas uz skatuves ir teju 35 gadu garumā. Ir mūziķi, par kuriem man vienmēr ir šķitis, ka viņi ir seni kā pati pasaule, bet nule man nāca atziņa, ka Entonijs Kiedis, Flī un Čeds Smits šobrīd ir aptuveni tādā pat vecumā kā bija "Deep Purple", kuru koncertā biju pašā šīs tūkstošgades sākumā, un tolaik pilnīgi noteiki Gilans un kompānija jau bija pieskaitāmi "old farts" kategorijai rokmūzikas pasaulē. Līdz ar to ir tikai loģiski, ka tu vairs neredzēsi viņus uz skatuves nākam ar locekļus piesedzošām zeķēm kā vienīgo apģērba gabalu. Lai arī joprojām ar keponu uz aizmuguri galvā, bet Čeds Smits izskatās pēc vectētiņa un teorētiski varētu tāds arī būt. Kiedis uz skatuves iznāca džemperī un līdz viņš to novilka, atklājot kailu torsu, viņš itin labi atbilda ģimenes tēva tēlam, kas ar savu ģimeni atbraucis apskatīt Rīgu. Un kad pipari spēlēja klasisko Stooges "I Wanna Be Your Dog", nācās atzīt, ka vecais narkomāns Igijs pērn Positivusā to izpildīja nesalīdzināmi enerģiskāk un ar visu savu klibumu līdzās Kiedim viņš uz skatuves šķita lidojošs. Un vienīgi Flī joprojām ir traks nemitīgi pa skatuvi lēkājošs tipāžs, kas dara visu no sevis atkarīgo, lai iekurinātu publiku. Protams, labi, ka viņiem ir tāds Klinghofers (tiesa, arī Frušente bija/ir manāmi jaunāks kā RHCP kodols), kas grupai piešķir drusku jauneklīguma. Patiesībā laikam visvairāk mani šajā koncertā pievīla Kiedis - par spīti savam ārējam izskatam, Smits joprojām bungas sit tikpat enerģiski kā agrāk, Flī un Klinghofera saspēle brīžiem bija teicama, bet teikt, ka no Kieža strāvotu enerģija, es nekādi nevaru.
Jā, vispār enerģijas trūkums ir viena no tām lietām, ar ko man šis koncerts paliks atmiņā. Pārāk daudz lēno dziesmu, pārāk maza solista mijiedarbība ar publiku (salīdzinoši Grols no FF šajā ziņā bija etalons), pārāk izteikta sajūta "šis ir tikai viens no daudzajiem koncertiem mūsu tūrē, tas nav nekas sevišķs". Un līdz ar to arī publika bija atbilstoša un pa īstam atdzīvojās vienīgi uz lielākajiem grāvējiem. Es noteikti nenožēloju, ka koncertā biju - kaut vai tāpēc vien, ka man nebija iespējas redzēt viņus spēlējam tad, kad tas man būtu patiešām aktuāli, bet teikt, ka šis būtu mans vasaras lielākais notikums nekādi nevaru. "Bija ok" būtu spēcīgākais emocionālais raksturojums, ko varētu lietot attiecībā uz šo koncertu.
Šajā reizē man pašam nebija sevišķa noskaņojuma nākt diži savlaicīgi - par "Knower", kas iesildīja Piparus nebiju pacenties painteresēties, kas tie tādi par putniem, kamēr Kaupera dēlu ansamblis nav viens no tiem kolektīviem, kuru dēļ centīšos ierasties agrāk. Līdz ar to teritorijai pieripoju klāt tikai ap pulksten deviņiem jeb 45 minūtes pirms gaidāmā koncerta sākuma. Līdzīgi kā uz Foo Fighters, riteni varēja atstāt velo novietnē, tikai atšķirība bija tāda, ka šoreiz izskatījās, ka ar tās apmēriem varētu būt arī mazliet par īsu - tautas uz RHCP bija nesalīdzināmi vairāk kā uz FF. Pie ieejas biju manāmi pārsteigts, ka neviens mani nepārmeklēja - tikai uzrādi biļeti un ej iekšā. Pozitīvais - pie ieejas šādā veidā nerodas sastrēgumi. Negatīvais - emocionālā līmenī bažas par pasākuma drošības līmeni. Bet nu labi - ne jau drošības pasākumus nācu vērtēt. Tā kā laika līdz koncerta sākumam vēl bija salīdzinoši daudz, izdevās aizlavierēt gana normālā vietā, lai attālums līdz skatuvei būtu saprātīgs un redzamība - kaut cik adekvāta (kā gana liela auguma cilvēkam ar pēdējo man parasti sevišķu problēmu nav). Tad drusku gaidīšanas un ap 21:50 gāja vaļā.
Uzreiz jāsaka - emocijas man pēc koncerta ir gana sarežģītas. No vienas puses - kas RHCP šovos ir liels pluss, ir gana mainīgā koncertu setliste, uzsvars uz džemošanu, kas gan ievadīja, gan noslēdza koncertu, un laikam jau es varu viņus cienīt par to, ka viņi necenšas savas uzstāšanās padarīt par "Greatest Hits Live", līdz ar to es īsti nevaru sūdzēties par to, ka koncertā neskanēja ne "Under the Bridge", ne "Breaking the Girl", ne "Scar Tissue", ne "Otherside". Nē, gluži otrādi, no abiem slavenākajiem grupas albumiem - "Blood Sugar Sex Magik" un "Californication" koncertā izskanēja arī vairākas tādas dziesmas, kas nebūt nebija ne singli, ne radio grāvēji: "Right on Time", "I Like Dirt", "I Could Have Lied", plus vēl encore daļā Džošs Klinghofers nospēlēja Eliota Smita "Angeles", kas, ja var ticēt Setlist.fm, bija pirmais šīs dziesmas izpildījums RHCP koncertos. Par to - visu cieņu!
Tiesa, vērts ievērot, ka grupa itin minimāli izpilda relatīvi nesen tapušas dziesmas - pat no aktuālā albuma "The Getaway", kura tūres ietvaros RHCP arī viesojās Rīgā, izskanēja vien trīs singli, bet no tā priekšteča "I'm With You" netika spēlēts nekas un pat no vēl iepriekšējā albuma - "Stadium Arcadium" - ar tikai viena dziesma, proti, "Snow (Hey Oh)". Līdz ar to itin reālistiski varētu pieņemt, ka vēl nākamajā tūrē (kura, ievērojot RHCP albumu iznākšanas intervālus, varētu notikt pēc 5 gadiem) tāpat aizmirstībā varētu grimt "The Getaway" dziesmas. Par to gan man laikam sevišķi nebūtu jāsūdzās, jo patiesībā jau es abus pēdējos RHCP ripuļus ne reizes neesmu noklausījies - līdzīgi kā tas bija ar "Foo Fighters", viņi ir viena no tām grupām, kas man pārstāja būt interesantas pirms vairāk kā desmit gadiem.
Kam es īsti nebiju gatavs - tas ir apziņai, ka Red Hot Chili Peppers nu jau ir diezgan veca grupa, kas uz skatuves ir teju 35 gadu garumā. Ir mūziķi, par kuriem man vienmēr ir šķitis, ka viņi ir seni kā pati pasaule, bet nule man nāca atziņa, ka Entonijs Kiedis, Flī un Čeds Smits šobrīd ir aptuveni tādā pat vecumā kā bija "Deep Purple", kuru koncertā biju pašā šīs tūkstošgades sākumā, un tolaik pilnīgi noteiki Gilans un kompānija jau bija pieskaitāmi "old farts" kategorijai rokmūzikas pasaulē. Līdz ar to ir tikai loģiski, ka tu vairs neredzēsi viņus uz skatuves nākam ar locekļus piesedzošām zeķēm kā vienīgo apģērba gabalu. Lai arī joprojām ar keponu uz aizmuguri galvā, bet Čeds Smits izskatās pēc vectētiņa un teorētiski varētu tāds arī būt. Kiedis uz skatuves iznāca džemperī un līdz viņš to novilka, atklājot kailu torsu, viņš itin labi atbilda ģimenes tēva tēlam, kas ar savu ģimeni atbraucis apskatīt Rīgu. Un kad pipari spēlēja klasisko Stooges "I Wanna Be Your Dog", nācās atzīt, ka vecais narkomāns Igijs pērn Positivusā to izpildīja nesalīdzināmi enerģiskāk un ar visu savu klibumu līdzās Kiedim viņš uz skatuves šķita lidojošs. Un vienīgi Flī joprojām ir traks nemitīgi pa skatuvi lēkājošs tipāžs, kas dara visu no sevis atkarīgo, lai iekurinātu publiku. Protams, labi, ka viņiem ir tāds Klinghofers (tiesa, arī Frušente bija/ir manāmi jaunāks kā RHCP kodols), kas grupai piešķir drusku jauneklīguma. Patiesībā laikam visvairāk mani šajā koncertā pievīla Kiedis - par spīti savam ārējam izskatam, Smits joprojām bungas sit tikpat enerģiski kā agrāk, Flī un Klinghofera saspēle brīžiem bija teicama, bet teikt, ka no Kieža strāvotu enerģija, es nekādi nevaru.
Jā, vispār enerģijas trūkums ir viena no tām lietām, ar ko man šis koncerts paliks atmiņā. Pārāk daudz lēno dziesmu, pārāk maza solista mijiedarbība ar publiku (salīdzinoši Grols no FF šajā ziņā bija etalons), pārāk izteikta sajūta "šis ir tikai viens no daudzajiem koncertiem mūsu tūrē, tas nav nekas sevišķs". Un līdz ar to arī publika bija atbilstoša un pa īstam atdzīvojās vienīgi uz lielākajiem grāvējiem. Es noteikti nenožēloju, ka koncertā biju - kaut vai tāpēc vien, ka man nebija iespējas redzēt viņus spēlējam tad, kad tas man būtu patiešām aktuāli, bet teikt, ka šis būtu mans vasaras lielākais notikums nekādi nevaru. "Bija ok" būtu spēcīgākais emocionālais raksturojums, ko varētu lietot attiecībā uz šo koncertu.
2017-07-27
comments powered by Disqus