Kazhes pierakstu burtnīca

Šī noteikti ir Regīnas Ezeras personiskākā grāmata, ko lielā mērā nosaka tas, ka tā vispār nav bijusi šādi iecerēta. Vienlaikus, Ezera esot devusi savu svētību tam, lai pēc viņas nāves šie teksti kļūtu publiski. Starp citu, atšķirībā no nesen lasītajām Vizmas Belševicas dienasgrāmatām. Un tomēr tā nenoliedzami ir ieskatīšanās aiz priekškara un tā reize, kad starp vārdu Autore un Regīnas Ezeras personību ir liekama vienādības zīme.

Tātad, kāds ir šīs grāmatas stāsts? Sešdesmito gadu vidū Regīna Šamreto, precēta sieviete un māte, iemīlējās kādā latviešu literātā. Grāmatas priekšvārdā šī cilvēka identitāte netiek atklāta, lai gan ikviens zina, kas bija. Turpinot šo izlikšanos par privātuma aizsardzību, dēvēšu šo literātu par dramaturgu Guntaru Egli. Un tad nu Regīna rakstīja Guntaram mīlestības vēstules. Tiesa, ar domu, ka tās nekad netiks nosūtītas. Ko tā? Jo viņa pati skaidri apzinājās ,- nekā laba tur nebūs. Daudzi apstākļi bija viņai par sliktu, jo īpaši viens - vienaldzība no Guntara pret viņas jūtām. Tajos laikos gan vispār rakstīšana atvilktnei nebija nekāds retums, jo daudz ko jau nedrīkstēja publicēt, bet Regīna Ezera šādi rakstīja nevis padomju režīmam nepieņemamus tekstus, bet gan mīlestības vēstules. Tās tapušas divu gadu garumā, bet viņas un Guntara attiecību vēsture (no Regīnas puses) bija daudz ilgāka, un lielā mērā tieši tā veicināja vairāku viņas ievērojamāko darbu tapšanu un patiesībā arī radīja tādu Regīnu Ezeru, kuras darbi nav zaudējuši aktualitāti arī neatkarīgās Latvijas apstākļos, jo tie runā par pārlaicīgām tēmām. Kamēr Guntars... Viņš joprojām ir viens no divdesmitā gadsimta otrās puses nozīmīgākajiem latviešu dramaturgiem un viņa lugas turpina iestudēt. Proti, šajā ziņā viss beidzies labi. Cita lieta, ka savā ziņā Regīna Ezera tā arī palika aizlauzta un ir jautājums, vai var teikt, ka viņa tika pāri atraidījumam.

Jā, šāds atraidījums bija. Uzrakstījusi 25 vēstules un pieņēmusi lēmumu vairs neturpināt, Ezera vēstuļu kaudzīti atdeva Guntaram. Bet viņš tik noteica, ka labāk būs, ja viņi turpinās rakstīt literāros darbus, nevis viens otram, un ar to šis beidzās. Diezgan tieši un nežēlīgi. Bet vienlaikus - godīgi.

Tas, kā Ezera raksta šīs vēstules, skaidri apliecina, ka viņas grāmatu Autore patiešām ir īstajai autorei diezgan tuva persona, stils, pasaules redzējums, sūdzības, ka rakstnieka dzīvē ir pārāk daudz birokrātijas. Un arī kopējā noskaņa - ka mīlestība visbiežāk ir skumja un vienpusēja. Bet tas viss - bez uzspēlēta patosa, bez otras puses vainošanas, bez nemitīgām rotaļām ar domu par pašnāvību. Kaut kādā ziņā pat skaisti. Un tas nekas, ka realitātē viņi nedejoja pat vienu vasaru. Skaidrs, ka cilvēcīgi man autores, nevis Autores, ir žēl, bet - ja ne šī nelaimīgā mīlestība, diez vai Regīna Ezera spētu pacelties līdz "Akai", "Zemdegām" un "Pati ar savu vēju" cikla romāniem. Kaut ko nākas upurēt, un, iespējams, ka iekšējā nostāšanās pret sabiedrībā pieņemto lietu kārtību privātajā dzīvē kļuva par to katalizatoru, kas ļāva Regīnai Ezerai pilnībā izkāpt no sociālistiskā reālisma kanona un iekāpt latviešu kultūras kanonā.