Kazhes pierakstu burtnīca

Princeses fenomens ir viens no daudzajiem Regīnas Ezeras stāstu krājumiem, manuprāt, diezgan tipisks viņas daiļradei. Manās rokās nonāca tādā pat veidā kā gandrīz visas grāmatas, ko pēdējā laikā esmu lasījis - atradu grāmatu plauktā, gribēju izlemt: paturēt vai nē, tad loģiski - jāizlasa.

Viena izteikti pozitīva Ezeras prozas nianse ir tajā, ka viņas stāsti lielākoties risinās ārpus laika. Jā, tie ir pagājušā gadsimta astoņdesmitie gadi, kad dzīvo šie varoņi, bet tur nav gandrīz ne miņas no tā "kolorīta", kas raksturīgs dzīvei padomijā. Tie "mazie cilvēki" un zvēri, par kuriem Ezera raksta, īsti nemainās līdzi laikam, un lielākā nesakritība ar mūsdienu realitāti, ko šajā grāmatā atradu, bija pirmā stāsta varones - disertāciju rakstošas sievietes - pārdomas, kuru rezultātā viņa tomēr nesadūšojās uzsmēķēt lauku mājā pie pilnīgi svešiem cilvēkiem. Proti, tolaik tā vēl bija norma, tagad nav. Visādi citādi - Ezeras varoņi nav padomju pilsoņi, bet vienkārši cilvēki (un dzīvnieki).

Jā, kas attiecas uz dzīvniekiem - viena no Ezeras daiļrades nozīmīgākajām daļām bija tieši stāsti par dzīvniekiem jeb "zooloģiskās noveles". Šeit tādi ir trīs, visi, jāatzīst, stipri bēdīgi. "Govs acs" un "Rodžers, pelēks kaķītis" ir vispār baisi, kamēr "Princeses fenomens jeb kāda žilbinoša karjera un tās gals" neko labu nepasaka par cilvēkiem (un šajā ziņā ir ļoti aktuāls arī mūsdienās). Stāsti, kas nav par dzīvniekiem, ir salīdzinoši optimistiskāki (vai vismaz ne tik depresīvi). Stilistiski un saturiski tie ir ļoti dažādi, ieskaitot piecus "mednieku stāstiņus", kuros Ezera eleganti it kā ļoti prastās un seklās situācijās iepin skumjākas dvēseliskās stīgas. Laba lasāmviela un ļoti saprotama.