Kazhes pierakstu burtnīca

Šī grāmata varētu būt daudz stilīgāka, ja tā būtu izdota kaut kad nosacītās mūsdienās. Atbilstoši pašas autores rakstītajam ievadā (un šajā reizē, atšķirībā no vairuma citu Regīnas Ezeras darbu esmu gatavs ticēt, ka tā patiešām ir dienasgrāmata, kuru raksta Regīna Ezera un nevis viņas literārais alter ego Autore, kurai ir gan gana daudz kopīga ar īsto Autori, tomēr tā nav gluži viņa), šīs piezīmes tapušas "stundu kalendārā", ko mūsdienās pazīstam kā plānotāju, protams, neiekļaujoties ne tikai stundu, bet reizēm arī dienu rāmjos. Iztēlojos, ka arī šī grāmata varētu vizuāli līdzināties plānotājam - ar tekstiem, kas izvietoti nevienmērīgi, pa virsu līnijām un tā tālāk un tā joprojām. Tikām realitātē tas ir 1993. gada izdevums, tapis apstākļos, kad ne lasītāji varētu par šādu kvalitatīvu izdevumu samaksāt, ne tipogrāfija to iespiest - mīkstajos vākos, uz bēdīga paskata iedzeltena papīra, vizuāli atgādinot drīzāk "vilciena tipa literatūru" - proti, tādu lētu izdevumu, ko tu paķer stacijas tunelī pirms brauciena uz, piemēram, Liepāju un gala stacijā no šīs grāmatas atbrīvojies (mūslaiku variantā - šķirojamo atkritumu miskastē vai kādā grāmatu apmaiņas skapī). Un, ieraudzījis šo sējumu, piemēram, bibliotēkas plauktā, tu visticamāk tam vienkārši paiesi garām, nemaz nenojaušot, ka tur iekšā slēpjas sasodīti spēcīga proza, brīžam - pat vēl košāka par Regīnas Ezeras zināmākajiem darbiem.

Grāmatas saturu veido dienas (kuru tur ir ap piecdesmit), taču tās nav gluži viena pēc otras - pa vidu ir daudz dienu, kuras vai nu nav stundu kalendārā aprakstītas vai arī tajās aprakstītais nav pelnījis nonākt grāmatā. Laika ietvars: no 1988. līdz 1991. gadam. Proti, tas ir Atmodas un Latvijas neatkarības atjaunošanas laiks, taču Ezera no tā visa atrodas salīdzinoši nostāk - proti, viņa galīgi nav notikumu epicentrā un lasītājus sasniedz tikai viļņu, kas bango tā laika Latvijā (un principā - visā padomijā) atblāzmas. Brīžiem lielās pasaules notikumi sasniedz arī "Briežus" (vai pareizāk - "Briežu" atdarinājumu Līvānu mājas veidā, jo īstie "Brieži" pirms vairākiem gadiem sadeguši) Daugavas tuvumā, kur mīt rakstniece, itin regulāri ieskanas bailes, dzirdot skaņas, kuras varētu radīt karaspēka kustība, netrūkst ironijas par sociālisma paradīzi un pārdzīvojumu par to, cik grūti no tās ir tikt ārā, un tomēr - lielā pasaule galīgi nav tas, ap ko grozās Regīnas Ezeras dzīve. Nāk un aiziet gadskārtas, mirst un viņu vietā ienāk jauni mājdzīvnieki, aug mazbērni, rakstniece cīnās ar pati sevi un savu novecošanu, brīžam, neatkarīgi no gadiem, arī viņa plosās hormoni, viņa dzīvo nošķirti un tomēr satiek dažādus cilvēkus - ieskaitot runātīgo taksistu, kuram allaž izstāstāms kāds sižets, no kura varētu sanākt stāstiņš. Ir talonu sistēma un, lai pagatavotu makaronus ar sēņu mērci, nepieciešami nepieejamie makaroni. Autore pati ievadā sola, ka grāmata ir haotiska, bez sižeta un struktūras, bet tā, protams, nav, tas ir absolūti oriģināls skatījums uz procesiem, kas lielā mērā veidojuši to, kāda Latvija ir tagad, bet - savā ziņā atsvešināti, jo dzīve "Briežos" pārmaiņu laikos mainās tikai ar to, ka viss kļūst dārgāks un mazāk kaut ko var atļauties, bet citādi - lielā politika tādā viensētā īsti neienāk (lai gan kaut kādas bailes par dažādiem baisiem noziegumiem, kas notiek turpat netālu, ir gan jaušamas).

Ir vairāki iemesli, kāpēc "Visticamāk, ka ne..." ir vērts lasīt. Viens ir - jau pieminētais laikmets, Latvijas vēsturē ļoti nozīmīga perioda notikumu atstāstījums nevis plakātiskā veidā, bet maksimāli cilvēcīgi. Otrais, tā ir Regīnas Ezeras poētika attiecībā uz viņas patiesībā visnotaļ necilo lauku nostūri - ja ir kāds latviešu rakstnieks, kas spējis pilnasinīgi atainot nošķirtības skaistumu un baisumu, tad tā ir Ezera, un nepastarpinātā dienasgrāmatas veidolā tas ir īpaši jūtams. Tāpat šo grāmatu vērts lasīt kā izteiksmīgu darbu, kuram nav kopējas vienotas noskaņas - vienas lappuses ietvaros var notikt diapozitīva maiņa un tavas asaras pārvērtīsies smieklos un otrādi, proti, autore necenšas tev pasniegt kādu vienotu naratīvu iz kategorijas "viss ir slikti", bet gan ataino to, cik ļoti viss ir daudzveidīgi un ka tu nevari cilvēka dzīvi atainot ne kā komēdiju, ne kā drāmu, ne kā traģēdiju. Īsumā - pirmkārt, noteikti iesaku šo grāmatu kā lasāmvielu. Otkrārt - ceru to kādreiz ieraudzīt izdotu tādā veidolā, kādā tā to ir pelnījusi. Un, lai arī pati Ezera šeit kā patiešām lielās latviešu literātes nosauc divas: Zentu Mauriņu un Vizmu Belševicu, arī viņai pašai noteikti šajā panteonā būtu jābūt.