Brīnuma skartie
Nudien, nespēju atcerēties, kad es pēdējo reizi biju cirkā. Noteikti skolas, nevis bērnudārza vecumā, bet nekādu spilgtu atmiņu par šo pieredzi man nav. No tām reizēm, kad biju cirka priekšnesumus redzējis, atceros, ka akrobāti man nešķita sevišķi interesanti (iespaidīgi, bet ne saistoši), klauni man vienmēr riebās (nē, es nebaidos no klauniem, bet man viņu bija žēl, viņu vietā jutos neērti un man nebija skaidrs, kāpēc par klauniem kāds smejas - par cita cilvēka tizlumu taču smieties nav pieklājīgi!), un vienīgais, kā dēļ man šķita vērts iet uz cirku, bija dzīvnieki. Protams, laika gaitā mans viedoklis par lāčiem uz velosipēdiem mainījās, bet ne par to ir šis stāsts.
Stāsts arī galīgi nav par manu vectēvu, kurš pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados nostrādāja Rīgas cirkā, veidojot Kuzņecova fabrikas vajadzībām viesizrādēs atbraukušā Hāgenbeka cirka ziloņa skulptūru (no Periodikas diemžēl neizdevās saprast, kurā tieši gadā varētu būt bijušas konkrētās viesizrādes), taču šādas asociācijas ar cirka ēku man arī ir. Un galīgi stāsts nav arī par slēpni "Rīgas cirks", kas savulaik bija viens no visvairāk atrastajiem Rīgā un kuru bija izvietojis nevies cits kā Edijs, par kuru man nav informācijas, vai viņam ir gadījies mazliet iesnausties Rīgas cirkā.
"Brīnuma skartie" tiek prezentēti kā ekskursija, nevis kā teātra izrāde. To var itin labi saprast, jo tas, kur tev sanāk piedalīties, patiešām ir ekskursija pa Rīgas cirka ēku. Un vienlaikus, protams, tā ir teātra izrāde, vienīgi aktierus tu vari redzēt tikai ar aizvērtām acīm. Divdesmit cilvēki, kas dodas katrā ekskursijā, divdesmit stāsti divdesmit dažādās vietās lielajā cirka mājā, ko viņi noklausīsies. Patiesi stāsti un ne tik patiesi. Vairumu no tiem ierunājuši aktieri, bet dažus - kādreizējie cirka darbinieki (vai cirkā uzaugušie kā aktrise Gunta Virkava). Dažos no tiem ir interaktīvuma elementi, citur - īsti tādu nav, bet tev kā skatītājam droši vien ir iespēja pašam šādu interaktīvumu radīt.
Nojaušu, ka viens no sarežģītākajiem uzdevumiem šī iestudējuma/ekskursijas veidošanā, bija satura montēšana tā, lai visas epizodes būtu aptuveni līdzvērtīga garuma, lai ekskursijas dalībniekiem nebūtu jāstāv rindās. Tas ir būtiski tālab, ka katrā telpā vienlaicīgi paredzēts atrasties tikai vienam ekskursijas dalībniekam. Kā to bija secinājuši Marina un mans tētis, kas aizgāja uz dienas ekskursiju (es viņiem sekoju vakara ekskursijā) - uz šo iestudējumu var aiziet reizē, bet nevar aiziet kopā. Mani favorīti šajā stāstījumā bija vairāki - pirmkārt, protams, dejojošais zirgs. Ārkārtīgi izjusts priekšnesums! Otrkārt, tualete un kaku incidents. Treškārt, kostīmu telpa un "уберите эту тряпку!". Ceturtkārt, otra tualete ar krītiņiem. Bija stāsti, kas aizkustināja, bija stāsti, kas smīdināja, un bija arī daži, kas drīzāk garlaikoja - piemēram, lai arī tas droši vien bija patiess, uniformista stāsts īsti neatbilda ne vienai, ne otrai kategorijai. Kas attiecas uz ekskursijas tehnisko risinājumu, tas bija ļoti labs, organizatoriski arī viss strādāja, kā nākas. Jā, reizēm šur tur gadījās, ka telpā, kur tev vajadzētu iet iekšā, kāds ir jau priekšā, tāpēc labāk vispirms palūrēt aiz stūra, lai nesačakarētu pieredzi ne sev, ne apkārtējiem. Jā, kas vispār bija interesants novērojums manī pašā - tā kā uzstādījums bija, ka ekskursija jābauda vienatnē, tās reizes, kad kāds pārmērīgi tuvojās telpai, kurā jau atrados es, uztvēru pārspīlēti saasināti, it kā tā būtu baisākā iejaukšanās manā privātumā.
Kas man ļoti patika šajā pasākumā, ir tas, ka jau ar savu pirmo veikumu Rīgas cirkā "Kvadrifrons" apliecina - viņi nav tikai vēl viens teātris Rīgā. Viņiem ir savs ceļš ejams, savas atšķirīgas no līdz šim pieņemtā idejas un savi risinājimi, un viņi pretendē uz savu auditoriju. Tas man ļoti patīk. Jā, šur tur ekskursijas saturs nebija izcili aizraujošs (piemēram, video telpā), bet kopumā - noteikti varu ieteikt šo ekskursiju/izrādi gan teātra mīļotājiem, gan cilvēkiem ar pozitīvu vai negatīvu attieksmi pret cirku kā tādu.
P.S. Varētu atstāstīt pieredzi ar sajauktajiem datumiem (12. un 20.), bet droši vien - nevajag.
Stāsts arī galīgi nav par manu vectēvu, kurš pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados nostrādāja Rīgas cirkā, veidojot Kuzņecova fabrikas vajadzībām viesizrādēs atbraukušā Hāgenbeka cirka ziloņa skulptūru (no Periodikas diemžēl neizdevās saprast, kurā tieši gadā varētu būt bijušas konkrētās viesizrādes), taču šādas asociācijas ar cirka ēku man arī ir. Un galīgi stāsts nav arī par slēpni "Rīgas cirks", kas savulaik bija viens no visvairāk atrastajiem Rīgā un kuru bija izvietojis nevies cits kā Edijs, par kuru man nav informācijas, vai viņam ir gadījies mazliet iesnausties Rīgas cirkā.
"Brīnuma skartie" tiek prezentēti kā ekskursija, nevis kā teātra izrāde. To var itin labi saprast, jo tas, kur tev sanāk piedalīties, patiešām ir ekskursija pa Rīgas cirka ēku. Un vienlaikus, protams, tā ir teātra izrāde, vienīgi aktierus tu vari redzēt tikai ar aizvērtām acīm. Divdesmit cilvēki, kas dodas katrā ekskursijā, divdesmit stāsti divdesmit dažādās vietās lielajā cirka mājā, ko viņi noklausīsies. Patiesi stāsti un ne tik patiesi. Vairumu no tiem ierunājuši aktieri, bet dažus - kādreizējie cirka darbinieki (vai cirkā uzaugušie kā aktrise Gunta Virkava). Dažos no tiem ir interaktīvuma elementi, citur - īsti tādu nav, bet tev kā skatītājam droši vien ir iespēja pašam šādu interaktīvumu radīt.
Nojaušu, ka viens no sarežģītākajiem uzdevumiem šī iestudējuma/ekskursijas veidošanā, bija satura montēšana tā, lai visas epizodes būtu aptuveni līdzvērtīga garuma, lai ekskursijas dalībniekiem nebūtu jāstāv rindās. Tas ir būtiski tālab, ka katrā telpā vienlaicīgi paredzēts atrasties tikai vienam ekskursijas dalībniekam. Kā to bija secinājuši Marina un mans tētis, kas aizgāja uz dienas ekskursiju (es viņiem sekoju vakara ekskursijā) - uz šo iestudējumu var aiziet reizē, bet nevar aiziet kopā. Mani favorīti šajā stāstījumā bija vairāki - pirmkārt, protams, dejojošais zirgs. Ārkārtīgi izjusts priekšnesums! Otrkārt, tualete un kaku incidents. Treškārt, kostīmu telpa un "уберите эту тряпку!". Ceturtkārt, otra tualete ar krītiņiem. Bija stāsti, kas aizkustināja, bija stāsti, kas smīdināja, un bija arī daži, kas drīzāk garlaikoja - piemēram, lai arī tas droši vien bija patiess, uniformista stāsts īsti neatbilda ne vienai, ne otrai kategorijai. Kas attiecas uz ekskursijas tehnisko risinājumu, tas bija ļoti labs, organizatoriski arī viss strādāja, kā nākas. Jā, reizēm šur tur gadījās, ka telpā, kur tev vajadzētu iet iekšā, kāds ir jau priekšā, tāpēc labāk vispirms palūrēt aiz stūra, lai nesačakarētu pieredzi ne sev, ne apkārtējiem. Jā, kas vispār bija interesants novērojums manī pašā - tā kā uzstādījums bija, ka ekskursija jābauda vienatnē, tās reizes, kad kāds pārmērīgi tuvojās telpai, kurā jau atrados es, uztvēru pārspīlēti saasināti, it kā tā būtu baisākā iejaukšanās manā privātumā.
Kas man ļoti patika šajā pasākumā, ir tas, ka jau ar savu pirmo veikumu Rīgas cirkā "Kvadrifrons" apliecina - viņi nav tikai vēl viens teātris Rīgā. Viņiem ir savs ceļš ejams, savas atšķirīgas no līdz šim pieņemtā idejas un savi risinājimi, un viņi pretendē uz savu auditoriju. Tas man ļoti patīk. Jā, šur tur ekskursijas saturs nebija izcili aizraujošs (piemēram, video telpā), bet kopumā - noteikti varu ieteikt šo ekskursiju/izrādi gan teātra mīļotājiem, gan cilvēkiem ar pozitīvu vai negatīvu attieksmi pret cirku kā tādu.
P.S. Varētu atstāstīt pieredzi ar sajauktajiem datumiem (12. un 20.), bet droši vien - nevajag.
2019-01-20
comments powered by Disqus