Pazudušais dēls
Esmu šokēts - teju nekad un nekur nav lietots vārdu savienojums "pazudušais dēlis" - tāds piesaukts tikai 1969. gadā gaužām nesmieklīgā feļetonā Saldus avīzē "Padomju zeme". Bet Reiņa Suhanova režisētajā izrādē Valmieras teātrī dēlis nekur nepazūd - patiesībā tur ir pat divi dēļi, nevis viens. Tomēr ticu, ka "Dvēseļu uteņa" un "Sidraba šķidruma" autoi kaut kad varētu mūs iepriecināt arī ar "Pazudušo dēli". Taču, kamēr šī laimīgā diena nav pienākusi, nākas vien sadzīvot ar Blaumaņa "Pazudušo dēlu".
Šī Blaumaņa luga vēsturiski ir bijusi teātros ļoti iecienīta, līdz ar to pat mazliet pārsteidzoši, ka šis konkrētais iestudējums man kļuva par pirmo paša skatīto "Pazudušo dēlu". Turklāt, pat izrādes režisoram Reinim Suhanovam Valmieras teātrī šis ir otrais piegājiens šai lugai, un Reinis ir jaunāks par mani, proti, nav tā, ka iepriekšējais būtu bijis kaut kad tāltālā pagātnē, kad es vēl nezināju, kas tas tāds - teātris. Bet labi - tas lai paliek, var teikt, ka izrādi skatījos brīvs no priekšzināšanām un nepieciešamības to ar kaut ko salīdzināt. Arī Blaumaņa lugu atcerējos minimāli - skolas laikā tā noteikti ir lasīta, bet pagaidām neesmu ticis tik tālu, lai Blaumani lasītu jau pēc paša iniciatīvas (lai gan droši vien - būtu vērts). Ok, kā tas viss beigsies, bija aptuveni skaidrs, bet ceļš līdz dramatiskajam atrisinājumam gan no atmiņas bija pagaisis.
Suhanovs savā ziņā var teikt, ka šo darbu ir iestudējis ļoti autentiski - aktieri ir ģērbti deviņpadsmitā gadsimta lauku sētai piederīgā apģērbā, runā viņi Blaumaņa vārdiem un nav nekādu mēģinājumu pateikt, ka patiesībā darbība risinās šeit un tagad. Vienlaikus šaubos, ka Blaumaņa dzīves laikā "Pazudušā dēla" varoņi mēdza būt tikt netīri un tik noplukušās drānas. Vienlaikus šis nebija arī pārspīlēti vai kariķēti, personāži nebija padarīti par karikatūrām. Amizantākais mans novērojums par šo izrādi attiecībā uz sevi pašu ir tas, ka esmu sasniedzis to dzīves stadiju, kad saturu vēroju nevis no Krustiņa, bet no viņa tēva skatu punkta. Nekas, ka mani bērni vēl nav tajā vecumā, lai vazātos pa krogiem un paspēlētu Iņķim divus tūkstošus rubļu, bet jautājumi par to, kā audzināt bērnus, lai viņi neizaugtu par tādu Krustiņu (un vienlaikus - neaizrauties ar pārmērīgu viņu iegrožošanu) - tie mūsmājās ir ļoti aktuāli. Un es varu saprast gan Roplaini, gan Roplainieti.
Te vēl viena atkāpe: Roplainis gan man, gan Marina (kas izrādi skatījās dienu vēlāk) bija grūti vērojams neitrāli, jo Mārtiņš Liepa, kas viņu atveido šajā izrādē, tik ļoti šajā izrādē līdzinās Rozulas skolas saimniekam Uldim - gan ārienē, gan uzvedībā, ka Marina pat izrādes starpbrīdī man atsūtīja prasību, lai atsūtu bildi ar Uldi un šodienas avīzi, citādi viņa netic, ka tas nav Uldis, kas ir uz skatuves. Un man nācās atzīt, ka tas nav iespējams, jo Uldis pēkšņi pirms kāda bija no Rozulas aizbraucis "darīšanās". Un arī iepriekšējā vakarā, kad teātrī biju es, viņš nebija bijis Rozulā, bet gan aizbraucis uz "Rīgu". Īsumā - tā mēs līdz galam nenoticējām, Uldis un Mārtiņš Liepa ir divi dažādi cilvēki un kamēr nebūsim guvuši pierādījumus, ka Uldis ir bijis teātrī uz šo izrādi, arī neticēsim.
Izrāde guva daudz balvu "Spēlmaņu naktī" - un es varu saprast, par ko. Vairāki risinājumi, ko te sarūpējis Suhanovs, ir lieliski - ieskaitot aktieru sēdēšanu aplī pirmajā rindā (īstie skatītāji ir otrajā un trešajā rindā), līdz ar to arī tie no viņiem, kas attiecīgajā ainā nepiedalās, faktiski ir klāt un arī turpina būt lomā. Tas, ka Māra Mennika, kas nekad iepriekš pat nominēta "Spēlmaņu naktī" nebija bijusi, tagad dabūja balvu kā Gada aktrise, šķiet absolūti loģiski - tas, kā viņa atveido gādīgo māti, kura dēliņa dēļ gatava uz visu (izņemot - atzīt, ka arī viņai ir pietiekami nopelni tajā, ka viņš par tādu izaudzis). Un te ir jautājums - līdz kuram līmenim vecāki ir atbildīgi par to, kādi izaug viņu bērni: kāda ir procentuālā attiecība starp audzināšanu un iedzimto raksturu (pieņemot, ka tā īsti vainot sevi tajā, ka bērns no taviem un tava partnera gēniem dabūjis tieši tādu komplektu). Jā, pārdomu pēc šīs izrādes bija daudz, es gan nobremzēju ar apraksta tapināšanu, līdz ar to emocijas vairs nav tik asas kā uzreiz pēc izrādes. Protams, jāuzslavē Jēkabs Nīmanis, kas radījis šīs izrādes mūziku un apgādājis ar mūzikas instrumentiem visus tās aktierus (izņemot Krišjāņa Stroda Krustiņu, kurš visā šajā vidē nespēj rast savu vietu), arī muzikāli šī izrāde ir baudāma. Tālab jāsaka - viss man patika, teicama izrāde. Apraksts gan tāds pašķidrs sanācis, līdz ar to noslēgšu ar parasto: ejiet uz teātri, skatieties paši!
Šī Blaumaņa luga vēsturiski ir bijusi teātros ļoti iecienīta, līdz ar to pat mazliet pārsteidzoši, ka šis konkrētais iestudējums man kļuva par pirmo paša skatīto "Pazudušo dēlu". Turklāt, pat izrādes režisoram Reinim Suhanovam Valmieras teātrī šis ir otrais piegājiens šai lugai, un Reinis ir jaunāks par mani, proti, nav tā, ka iepriekšējais būtu bijis kaut kad tāltālā pagātnē, kad es vēl nezināju, kas tas tāds - teātris. Bet labi - tas lai paliek, var teikt, ka izrādi skatījos brīvs no priekšzināšanām un nepieciešamības to ar kaut ko salīdzināt. Arī Blaumaņa lugu atcerējos minimāli - skolas laikā tā noteikti ir lasīta, bet pagaidām neesmu ticis tik tālu, lai Blaumani lasītu jau pēc paša iniciatīvas (lai gan droši vien - būtu vērts). Ok, kā tas viss beigsies, bija aptuveni skaidrs, bet ceļš līdz dramatiskajam atrisinājumam gan no atmiņas bija pagaisis.
Suhanovs savā ziņā var teikt, ka šo darbu ir iestudējis ļoti autentiski - aktieri ir ģērbti deviņpadsmitā gadsimta lauku sētai piederīgā apģērbā, runā viņi Blaumaņa vārdiem un nav nekādu mēģinājumu pateikt, ka patiesībā darbība risinās šeit un tagad. Vienlaikus šaubos, ka Blaumaņa dzīves laikā "Pazudušā dēla" varoņi mēdza būt tikt netīri un tik noplukušās drānas. Vienlaikus šis nebija arī pārspīlēti vai kariķēti, personāži nebija padarīti par karikatūrām. Amizantākais mans novērojums par šo izrādi attiecībā uz sevi pašu ir tas, ka esmu sasniedzis to dzīves stadiju, kad saturu vēroju nevis no Krustiņa, bet no viņa tēva skatu punkta. Nekas, ka mani bērni vēl nav tajā vecumā, lai vazātos pa krogiem un paspēlētu Iņķim divus tūkstošus rubļu, bet jautājumi par to, kā audzināt bērnus, lai viņi neizaugtu par tādu Krustiņu (un vienlaikus - neaizrauties ar pārmērīgu viņu iegrožošanu) - tie mūsmājās ir ļoti aktuāli. Un es varu saprast gan Roplaini, gan Roplainieti.
Te vēl viena atkāpe: Roplainis gan man, gan Marina (kas izrādi skatījās dienu vēlāk) bija grūti vērojams neitrāli, jo Mārtiņš Liepa, kas viņu atveido šajā izrādē, tik ļoti šajā izrādē līdzinās Rozulas skolas saimniekam Uldim - gan ārienē, gan uzvedībā, ka Marina pat izrādes starpbrīdī man atsūtīja prasību, lai atsūtu bildi ar Uldi un šodienas avīzi, citādi viņa netic, ka tas nav Uldis, kas ir uz skatuves. Un man nācās atzīt, ka tas nav iespējams, jo Uldis pēkšņi pirms kāda bija no Rozulas aizbraucis "darīšanās". Un arī iepriekšējā vakarā, kad teātrī biju es, viņš nebija bijis Rozulā, bet gan aizbraucis uz "Rīgu". Īsumā - tā mēs līdz galam nenoticējām, Uldis un Mārtiņš Liepa ir divi dažādi cilvēki un kamēr nebūsim guvuši pierādījumus, ka Uldis ir bijis teātrī uz šo izrādi, arī neticēsim.
Izrāde guva daudz balvu "Spēlmaņu naktī" - un es varu saprast, par ko. Vairāki risinājumi, ko te sarūpējis Suhanovs, ir lieliski - ieskaitot aktieru sēdēšanu aplī pirmajā rindā (īstie skatītāji ir otrajā un trešajā rindā), līdz ar to arī tie no viņiem, kas attiecīgajā ainā nepiedalās, faktiski ir klāt un arī turpina būt lomā. Tas, ka Māra Mennika, kas nekad iepriekš pat nominēta "Spēlmaņu naktī" nebija bijusi, tagad dabūja balvu kā Gada aktrise, šķiet absolūti loģiski - tas, kā viņa atveido gādīgo māti, kura dēliņa dēļ gatava uz visu (izņemot - atzīt, ka arī viņai ir pietiekami nopelni tajā, ka viņš par tādu izaudzis). Un te ir jautājums - līdz kuram līmenim vecāki ir atbildīgi par to, kādi izaug viņu bērni: kāda ir procentuālā attiecība starp audzināšanu un iedzimto raksturu (pieņemot, ka tā īsti vainot sevi tajā, ka bērns no taviem un tava partnera gēniem dabūjis tieši tādu komplektu). Jā, pārdomu pēc šīs izrādes bija daudz, es gan nobremzēju ar apraksta tapināšanu, līdz ar to emocijas vairs nav tik asas kā uzreiz pēc izrādes. Protams, jāuzslavē Jēkabs Nīmanis, kas radījis šīs izrādes mūziku un apgādājis ar mūzikas instrumentiem visus tās aktierus (izņemot Krišjāņa Stroda Krustiņu, kurš visā šajā vidē nespēj rast savu vietu), arī muzikāli šī izrāde ir baudāma. Tālab jāsaka - viss man patika, teicama izrāde. Apraksts gan tāds pašķidrs sanācis, līdz ar to noslēgšu ar parasto: ejiet uz teātri, skatieties paši!
2025-06-03
comments powered by Disqus