Kazhes pierakstu burtnīca

Reiņa Suhanova režisētā objektu teātra izrāde "Pieņemt savu nevarību" mani ar savu anotāciju reizē uzrunāja un darīja piesardzīgu. Izrādes koncepts šķita intriģējošs, tomēr zinu, ka līdzās mīlestībai pret sviestu manī ir arī atkarība no vārda, un saturs bez teksta pēc noklusējuma nav tas, kas mani noved līdz katarsei. Un tomēr ziņkārība izrādījās spēcīgāka par bažām un apgādājos ar biļetēm uz šo izrādi gan sev, gan Marinai. Ne reizē gan, bet ar vienas dienas nobīdi. Un tā ceturtdienas vakarā atrados DDT telpās Talsu ielā, lai mācītos pieņemt savu nevarību.

Neesmu drošs, ka personīgās nevarības pieņemšana patiešām ir šīs izrādes vienojošais vadmotīvs, tāpat jautājums ir par to, vai šāds vadmotīvs tur vispār ir. Izrādi veido atsevišķas etīdes, starp kurām kaut kāda mijiedarbība pastāv, bet būtu nepieciešams lietot drusku jaudīgāku kapronu nekā tas man raksturīgs, lai šajā izrādē saskatītu kopīgu naratīvu. Vai tas šajā reizē ir trumpis vai mīnuss, es pat īsti neatbildēšu. Toties šaubu nav par to, ka atsevišķas no šīm etīdēm ir vizuāli ļoti spilgtas un, salīdzinoši ar to, kas parasti pierasts "Dirty Deal Teatro" spēles telpā, kur skatuve bieži ir melnā kaste, te vizuālā pieredze ir krāšņa, spilgtākā šajā ziņā ir epizode ar tauriņa apgāzta grila izraisītu ugunsgrēku. Tāpat izrādē bija vēl dažas ļoti spilgtas epizodes, no kurām noteikti jāizceļ lielo zaļo atkritumu konteineru pārtapšana par govīm (ar jaudīgu govju skaņu partitūru), un šīs ainas noslēgumā vienas no govīm transformēšanos par krustā sista jēzus un reiva dīdžeja miksli. Vai tas viss nes kādu saturu, tas mani pat sevišķi nesatrauc, šī bija tā reize, kur itin labi varēju pieņemt izrādi tādu, kāda tā ir, neraizējoties par tēmu "Vai tas atbilst loģikai?" Mūsu ģimenes papildu piesaistes elements šajā izrādē bija putekļusūcēja iesaiste, tam iemiesojot Jurģa līdz šim izteiktākās bailes - no lieliem putekļusūcējiem, un tas dzeltenais Karcher, kas vairākas reizes parādās uz skatuves, noteikti būtu mūsu dēlā izsaucis neviltotas šausmas (turklāt putekļusūcējs šajā izrādē tiešām nav nekāds pozitīvais tēls).

Izrādes aktieru ansamblis, kurā līdzās pašam režisoram Suhanovam ir arī Agnis Krapivņickis un Sandija Dovgāne, lielu izrādes daļu ir maksimāli anonīmā veidā - melnā tērpti sanitāri medicīniskajās maskās (asociācijas ar Covid-19 ir neizbēgamas, lai arī izrādes saturs nav gluži pandēmisks). Abi "īstie aktieri" ir gana saistīti ar leļļu teātri, lai šādā izrādē justos kā mājās, jo savā būtībā šī jau ir leļļu izrāde, līdz ar to starp viņu un Suhanova aktierspēli var redzēt zināmas atšķirības, bet kopējais iespaids par izrādi ir labs. Nē, kā vienota izrāde "Pieņemt savu nevarību" nav kaut kas super grandiozs, bet atsevišķas tās epizodes atmiņā paliks uz ilgu laiku, un tas jau arī nav maz.