Perfektā teikuma nāve
Padomju savienības pēdējie agonijas gadi. Igaunijas Tautas frontes laiks. Bariņš jauniešu, kas protestē pret padomju karaspēku. Viens viņu vidū ir pārdevies čekai. Kādu citu apcietinās un pratinās, kā rezultātā viņš reiz arī salūzīs. Čekisti, kas novēro protestu un iekustina procesus, kas izmainīs visu iesaistīto likteņus. Krievu puisis un igauņu meitene, starp kuriem izveidosies attiecības, kuras salauzīs pārpratums. Pārkrievojies igaunis - čekists un viņa dēls, kurš igauniski runā ar akcentu, bet ir igauņu patriots un kaunās, ka viņa tēvs ir pārkievojies ments. Soms, kurš koordinē čekas aģentu kartotēkas nonākšanu Rietumos. Krievu sieviete, kura pārfotografē šīs lietas un viņas gados jaunais igauņu draugs, kas viņu uz to pamudinājis. Un visam pa virsu - tādi personāži, kuri nenogrimst neatkarīgi no režīmu maiņām.
Reins Rauds visas daudzās sižeta līnijas ietvēris apjomā nelielā romānā, kuru lasot gan ir grūti nošķirt, ka tā darbība risinās Igaunijā, jo šeit jau viss tajā laikā notika tieši tāpat, ja nu vienīgi Helsinki no Rīgas allaž bijuši tālāk kā no Tallinas. Būtiski turklāt, ka šī grāmata nav vienkāršs trilleris ar dramatisku saturu - ne jau tāpat vien tam ir tik poētisks nosaukums, autoram svarīgs ir ne tikai tas, ko viņš vēsta, bet arī - kā viņš to dara, un šis ir patiešām gards romāns, sulīgs, ar nelineāru vēstījumu, mazliet arī ar ceturtās sienas nojaukšanu, patiešām bauda lasīt. Un gluži neviļus sanāca, ka neilgi pēc šīs grāmatas izlasīšanas iepazinos ar pēdējo čekas pagrabos Rīgā ieslodzīto cilvēku - Leo Hiršsonu, kurš droši vien uz šī romāna saturu varētu raudzīties pavisam citādām acīm, nekā es. Man tikām, kad to lasīju, tiešās asociācijas bija ar nesen iepazīto Laura Gundara Stāstu par Gunāru A., kas arī labi ietilpst līdzīgā vēstures stundā. Bet "Perfektā teikuma nāvi" noteikti iesaku izlasīt. Un, ja tomēr domā, vajag vai nevajag, vērts ieklausīties Radio mazās lasītavas ierakstā par šo grāmatu, kur tās fragmentus vari dzirdēt Gundara Āboliņa balsī. Jā, un esmu ļoti priecīgs, ka šo grāmatu saņēmu dāvanā dzimšanas dienā, jo kas zina, vai pats es līdz tai citādi būtu nonācis, bet tā - tagad zinu, ka mūsdienu igauņu literatūra nesākas un nebeidzas ar Andrusu Kivirehku.
Reins Rauds visas daudzās sižeta līnijas ietvēris apjomā nelielā romānā, kuru lasot gan ir grūti nošķirt, ka tā darbība risinās Igaunijā, jo šeit jau viss tajā laikā notika tieši tāpat, ja nu vienīgi Helsinki no Rīgas allaž bijuši tālāk kā no Tallinas. Būtiski turklāt, ka šī grāmata nav vienkāršs trilleris ar dramatisku saturu - ne jau tāpat vien tam ir tik poētisks nosaukums, autoram svarīgs ir ne tikai tas, ko viņš vēsta, bet arī - kā viņš to dara, un šis ir patiešām gards romāns, sulīgs, ar nelineāru vēstījumu, mazliet arī ar ceturtās sienas nojaukšanu, patiešām bauda lasīt. Un gluži neviļus sanāca, ka neilgi pēc šīs grāmatas izlasīšanas iepazinos ar pēdējo čekas pagrabos Rīgā ieslodzīto cilvēku - Leo Hiršsonu, kurš droši vien uz šī romāna saturu varētu raudzīties pavisam citādām acīm, nekā es. Man tikām, kad to lasīju, tiešās asociācijas bija ar nesen iepazīto Laura Gundara Stāstu par Gunāru A., kas arī labi ietilpst līdzīgā vēstures stundā. Bet "Perfektā teikuma nāvi" noteikti iesaku izlasīt. Un, ja tomēr domā, vajag vai nevajag, vērts ieklausīties Radio mazās lasītavas ierakstā par šo grāmatu, kur tās fragmentus vari dzirdēt Gundara Āboliņa balsī. Jā, un esmu ļoti priecīgs, ka šo grāmatu saņēmu dāvanā dzimšanas dienā, jo kas zina, vai pats es līdz tai citādi būtu nonācis, bet tā - tagad zinu, ka mūsdienu igauņu literatūra nesākas un nebeidzas ar Andrusu Kivirehku.
2023-12-15
comments powered by Disqus