Kazhes pierakstu burtnīca

Gads tuvojas beigām, bet "Restorānvagona" redakcijā bez pārmaiņām - termiņi joprojām tiek kavēti, numurs tipogrāfijā nodots netiek un lasītāju vēlmes tiek brutāli ignorētas. Patiesībā pat skumji, ka tā - ar šādu necieņas izrādīšanu uzticīgajiem abonentiem preses izdevums sevi pakļauj iznīkšanas riskam, it īpaši laikmetā, kad drukātajai presei jau tāpat ir pienākuši grūti laiki un pat žurnāls "Sīrups" ir beidzis savu iznākšanu. Par "Sīrupu" tas ir patiešām tik sērīgi - kā šodien atceros to, cik liels prieks bija savā pastkastē dzimtajos Priekuļos katra mēneša sepītajā datumā atrast svaigāko "Sīrupa" numuru. Un vai patiešām pagājuši jau pieci gadi, kopš pēdējo reizi nosūtīju vēstuli redakcijai. Tagad, protams, ir mazliet muļķīgi pārlasīt savas vecās vēstules, kurās atklāju visu savu sirdi un savu sāpi, un arī laiki, kad vēl jūsmoju par Bīberu ir senā pagātnē, bet tomēr "Sīrups" vienmēr paliks manā sirdī.

Vispār gan šis decembra laiks ir grūts. Visos veikalos atlaides, kur tik paskaties vilinoši piedāvājumi un kārdinošas cenas, bet naudiņas makā kaut kā vairāk nav kļuvis. Protams, es saprotu, ka īsti jau nevaru sūdzēties - kā mēs "Restorānvagonā" (ne)strādājam, tā mums arī (ne)maksā. Bet no tā vieglāk nekļūst. Ziemassvētkos gribas izskatīties skaistai, bet kā gan tu tāda būsi par tiem nožēlojamajiem dažiem desmitiem eiro, kas atliek pēc griķu iepirkšanas mēnesim. Būtu man tāds raksturs, lai dzīvotos pa bāriem ar ārzemniekiem, varbūt būtu vieglāk, bet tagad ir kā ir. Un būtu man tāds raksturs, diez vai esī te nīktu redakcijā. Protams, "Kilomaxā" arī par mazākām naudiņām var dabūt šo to itin sakarīgu, bet iepirkties tur nav diži iepriecinoši. Līdz ar to joprojām neesmu droši izlēmusi - varbūt tomēr braukt nākamnedēļ mājās, uz Priekuļiem? Jā, ballīšu dzīve tur ir nekāda un gribētos jau Ziemassvētkus pavadīt kopā ar skaistajiem un laimīgajiem rīdziniekiem, bet nezinu, vai esmu gatava tajos viņiem līdzās būt nesmuka un nelaimīga. Mājās vismaz vecāki mani kārtīgi pabaros.

Šķiet, esmu mazliet atkāpusies no tēmas - vajadzēja rakstīt par "Vilcieniņu meistarību", bet es par sevi vien, par sevi vien. Taču ko citu lai dara? Cik ļoti lai arī es nebūtu uzprasījusies uz kādu siltu maltīti, nekur mani nepaaicināja, tik vien kā atsūtīja protokolus. "Še, skaties un uzraksti kaut ko asprātīgu!" tādu tekstu saņēmu pirms pāris nedēļām SMS no kāda meistarības dalībnieka. Ņem nu tu un pats uzraksti kaut ko asprātīgu, nonācis manos apstākļos! Privātajā dzīvē šobrīd arī tās tukšums, ka pat rakstīt par to negribās. Un no tevis gaida asprātības un dzēlības! Arī man varbūt būtu gribējies aiziet uz "Gapoljeru" albuma prezentāciju un apskatīties, kā tur puiši ar atkailinātiem torsiem dejo mūžsenu dziesmu kā "The roof is on fire" vai "Bohemian Rhapsody" pavadījumā, bet kur es raušu tos vairākus eiro biļetei? Pasaki man - kur!

Labi, mēģinu saņemties. Disciplinēties. Vilcieniņu meistarībā aizvadītas ceturtās kārtas spēles. Šajā reizē spēlētāji aizceļoja uz Āfriku. Uz Āfriku, tu padomā! Man te var gadīties, ka ziemā uz Priekuļiem būs jābrauc ar stopiem, kamēr citi dodas uz Āfriku. Jā, saprotu, ka tas tikai spēlē, bet arī realitātē viņi mēdz ceļot - pati dzirdēju, ka viens te nupat bijis Nīderlandē, vēl kāds cits arī kaut kur Eiropā. Un vai šie pasaules apceļotāji vismaz kaut viens pie sevis uz Jauno gadu paaicinās kādus dažus Taizes jauniešus? Zēni un meitenes no visas pasaules plūdīs uz Rīgu, lai Jauno gadu sagaidītu kristīgā gaisotnē, pārrunājot diskusijās to, ko Tas Kungs mums ir iecerējis, bet šie dīkdieņi nevar pie sevis katrs uzņemt kaut vai kādus 5 vai 6 jauniešus?! Viņiem taču nevajag daudz, tik vien kā divus kvadrātmetrus virsmas uz grīdas! Bet nē - viņiem redz Āfrika jāspēlē un kristīgiem jauniešiem viņu namos nav vietas!

Atkal aizrāvos ar emocijām. Atvainojiet, es tā negribēju, vienkārši pārāk daudz ir sakrājies. Patiesībā jau ceturtās kārtas spēles bija ļoti interesantas - kā nekā Āfrika ir viena no tām kartēm, kur iespējams savākt lielu skaitu punktu, kas šīs sezonas nolikuma pēc to padara par vienu no atslēgas kārtām visā turnīrā. Lieli punkti, protams, nozīmē arī lielāku nepieciešamību riskēt, kas reizēm attaisnojas un reizēm nē. Vissekmīgāk ar Āfrikas savaldīšanu galā tika Māra - viņas uzvara ar 214 punktiem pamatīgi sašķobīja Raita pārsvaru kopvērtējumā, taču pilnībā to likvidēt viņai nebija lemts - kā nekā arī Raitis pie sava galdiņa Lāču kafejnīcā (viņi vēl kafejnīcas apmeklē!) izcīnīja uzvaru, vienīgi punktu viņam bija mazāk. Kopumā visaizdomīgākā spēle bija tieši tā, kur piedalījās Māra - kamēr viņa pati uzvarēja ar 214 punktiem, arī visiem pārējiem punktu klāsts bija itin pamatīgs. Ne velti pēdējo vietu pie šī galdiņa ieņēmusī Guna visu dalībnieku vidū šajā kārtā tika pie 7.vietas, līdz ar to sanāca, ka punktu ziņā Zvaigžņu ielas republikas spēlētāji tika pie 1., 3., 5. un 7. rezultāta, kamēr skumīgākais "Lāču" galdiņš tik vien kā pie 4., 8. 10. un 12.vietas - un tas par spīti tam, ka tur divi spēlētāji tika pie lielākā misiju skaita bonusa.

Gustavs šajā kārtā apliecināja, ka ne velti viņš no visiem turnīra dalībniekiem ir visciešāk saistītais ar celtniecību - viņš sasniedza pārliecinošu maksimumu ceļa punktu ziņā (128), kamēr Ilze ļoti sekmīgi pildīja misijas, par tām vien saņemot 105 punktus. Tikām Iveta atzīmējās ar kaut ko jaunu šīs sezonas kontekstā - viņai kā pirmajai šogad izdevās savākt mazāk kā 0 punktus par misiju izpildi.

Ieskatīsimies kopvērtējumā! Kad aizvadīta jau trešdaļa turnīra, tai skaitā dažas no būtiskākajām lielo punktu spēlēm, varam šo to jau secināt par tālākajām perspektīvām. Raita pārsvars pār Māru šobrīd ir 14 punkti - ņemot vērā, ka piektajā kārtā jāspēlē Āzija, kur punktu ir maz, viņa iespējas vēl vienu kārtu aizvadīt dzeltenajā kreklā ir diezgan labas, taču skaidrs, ka šis nav no tiem pārsvariem, kas ļauj justies komfortablam un sēdēt uz veciem lauriem. Pārējie gan atpaliek daudz vairāk - trešajā vietā esošais Gustavs ir vēl 54 punktus aiz Māras. Tiesa, 6.kārtā būs jāspēlē Pensilvānija - tur atkal būs iespēja tikt pie lielākas punktu izkliedes un varbūt kaut kas varēs dramatiski mainīties, līdz ar to var gadīties, ka 2017.gads meistarībā sāksies ar būtiski citādiem rezultātiem. Tikām šobrīd situācija ir tāda, ka Kreisā krasta līderis Raitis faktiski vienpersoniski cīnās pret trim sekotājiem no līdz šim katru gadu uzvarējušā Labā krasta.

Ar to savu reportāžu beidzu, vēders tik ļoti kurkst, ka nesēju vairs parakstīt.

Speciāli "Restorānvagonam"
Kira Vectīrumniece