Kazhes pierakstu burtnīca

Gads strauji tuvojas beigām, un kā tas atbilst tradīcijām - jau trešo gadu pēc kārtas man decembrī vēl atlicis viens nepabeigts ceļojuma apraksts. Šoreiz gan par laimi nekas garš rakstāms nebūs - mūsu brauciens uz Portugāli nebija sevišķi garš, un no tā vēl liela daļa bija Primavera Sound festivāla apmeklējums, kura būtiskākos skatītos koncertus jau savlaicīgi tiku ieskicējis. Aprakstā gan vasarā tālāk par pirmo daļu netiku. Skaidrs, ka pusgadu vēlāk ir diezgan pagrūti atcerēties to, kurā brīdī es izteicu to vai šo asprātīgāku vai mazāk asprātīgu repliku, līdz ar to var gadīties, ka šis nebūs detalizētākais apraksts manā dzīvē, bet kas zina - varbūt tas palīdzēs pret liekvārdību.

No Aveiro mūs ceļš veda uz Koimbru (Coimbra), kur loģiski nonācām ar vilcienu. Izbraukt gan vajadzēja diezgan agri, jo patiesībā vilcieni Portugālē kursē daudz retāk, nekā tev rada iespaidu saraksts - vai pareizāk, tie itin reti kursē tev vajadzīgajā laikā tev vajadzīgajā virzienā. Attālums jau pēc idejas nav liels - pat ne pilni 50 kilometri, bet tas nebūt negarantē, ka tev vienmēr būs iespēja nokļūt tur, kur vēlies, tad, kad vajag. Man gan bija tas gods Koimbrā jau gandrīz paviesoties iepriekšējā Portugāles apmeklējuma reizē, bet tā kā ārpus dzelzceļa stacijas tai reizē nebiju viesojies, īsti par pazīstamu šo pilsētu saukt nevarēju (turklāt toreiz tāpat vairāk laika bija nodirnēts piepilsētas stacijā Coimbra B, kas jau pavisam neskaitās pilsēta).

Koimbrā man nebija izdevies atrast sakarīgu Airbnb piedāvājumu, līdz ar to palikām tradicionālā viesnīcā. Vai vismaz - tradicionālā viesnīcā pēc teiksim Romas standartiem. Proti, tā bija viena no tām viesnīcām, kas ir ierīkota kādreiz lepna īres nama pāris dzīvokļos, kur ir kaut kas līdzīgs recepcijai un ir izkārtne pie durvīm, bet tā nav viesnīca tādā šī vārda nozīmē kā "atsevišķa ēka, kur mitinās tikai iebraucēji". Šīs ēkas viens no viltīgākajiem trikiem bija mēģināt nokļūt mūsu istabiņā, nepamodinot zvanu kāpņu telpā, kas liecināja par cilvēku tuvošanos - reizēm, bet ne vienmēr paveicams uzdevums. Viesnīca atradās vien dažus simtus metru no dzelzceļa stacijas un lai arī mēs bijām Koimbrā ieradušies izteikti agrāk par paredzēto "check in" laiku, istaba jau izrādījās gatava mūs uzņemt. Izmantojām šo iespēju, nosviedām mantas un devāmies staigāt pa Koimbru.


Gida funkcijas šai reizē mums pildīja Wherigo tipa slēpņa kārtridžs, kurš gan patiesībā šķita itin haotisks. Tam visam apakšā bija kaut kāds sižets ar ļauno zinātnieku, kuru mums vajadzēja sagūstīt (vai kaut kas līdzīgi neloģisks), taču pat man kā lielam šāda tipa spēļu cienītājam bija slinkums iedziļināties tā saucamajā stāstā, līdz ar to vienkārši gājām no punkta A uz punktu B, tad uz C un tā tālāk. Tīri kā pilsētas apskates variants gan šis bija gana labs risinājums - kaut kādu mērķi klīšanai pa pilsētu noteikti vajag, un pat salīdzinoši bezsakarīgs Wherigo ar šādu uzdevumu tiek galā labi. Tiesa, šī piedzīvojuma asumu uzlaboja apstāklis, ka Wherigo aplikācija telefonā man nerādīja karti, līdz ar to mums ne vienmēr bija skaidrs, kur un kā tālāk doties, jo vienā ierīcē tu redzi attālumu metros un orientējošo virzienu, bet otrā - karti bez norādes, kurp tālāk iet, līdz ar to pāris reizes sanāca kaut kur neplānoti aiziet lejā vai augšā pa kalnu, taču tas tikai uzlabo pasākuma kvalitāti. Kas Koimbrā ir apskatāms? Kā jau jebkurā vecāka tipa pilsētā - vairākas pamatīgas baznīcas, universitāte, romiešu akvedukts, Botāniskais dārzs. Lielākā čakarēšanās patiesībā sanāca tieši ar Botāniskā dārza apmeklējumu, jo tā daļa bija slēgta rekonstrukcijas darbu dēļ un mēs nekādi nevarējām nokļūt mums vajadzīgajā tā galā, līdz beigās vienkārši izgājām no tā ārā, apgājām pa perimetru un izrādījās, ka mums vajadzīgais punkts bija tā ārpusē, nevis iekšpusē.



Nezinu, vai to varētu nosaukt par kultūras programmas daļu vai nē, bet mēs Koimbrā aizgājām uz kaut ko, kas gandrīz būtu saucams par muzeju - objektu ar nosaukumu "Portugal dos Pequenitos" jeb Portugāli miniatūrā. Tā dēļ mums mums bija nepieciešams nonākt Koimbras pārdaugavā - proti, šķērsot Mondego upi, kura šķir pilsētas centru no necentra. Nav gan tā, ka tas būtu kāds dižais sasniegums, platumā tā ir varbūt kāda piektā daļa no Daugavas Rīgā. Šāda veida parki ir sastopami itin daudzās vietās pasaulē, kur tu vari apskatīt miniatūras (patiesībā - ne tik ļoti miniatūras, drīzāk vienkārši samazinātas) kopijas slavenākajām konkrētā reģiona būvēm. Sākotnēji gan drusku atbiedēja tas, ka pie ieejas parkā bija teju vai tikai sākumskolnieku grupas un nebija skaidrs, cik ļoti mēs šajā vietā neiederēsimies, taču beigās ziņkāre ņēma virsroku (un es personīgi līdz šim nevienā šādā parkā nebiju paviesojies, jo mani allaž bija atturējusi pārāk augstā ieejas maksa. Patiesībā arī Portugālē tas nebija nekas mega lēts, bet kā saka - vienu jau var). Pirmie objekti patiešām bija baisi jau nu uz bērniem orientēti, bet tālāk kļuva interesantāk. Ievērojot to, ka es esmu itin paliels personāžs, apskatīt pilis, kas ir augumā tikai drusku lielākas par mani, šķiet gana amizanti. Ar visu savu lielumu tomēr gluži kā Gulivers liliputu zemē es parasti nejūtos, bet šeit tas gan ir iespējams. Turklāt patiesībā tās visas ēkas ir tiešām diezgan kvalitatīvi nostrādātas, un tās sarūpē labu iespēju tikt pie čupiņas dīvainu fotogrāfiju, kur kaut kas šķiet proporcionāli absurds.



Vēl mazliet paklīdām pa Koimbru, sekojot diviem orientieru veidiem - slēpņiem un parkiem, ko varēja saskatīt kartē. Diez vai es to būtu gatavs ierindot manu iecienītāko Portugāles pilsētu top 5, bet pilnīgi noteikti šajā pilsētā ir daudz vairāk ko redzēt kā tikai dzelzceļa stacija. Vakarā mūs gandrīz atgadījās drāma - savlaicīgi nebijām apgādājušies ar vīnu vakariņām un jau šķita, ka piespiedu kārtā nāksies pievērsties atturībai, taču Baiba bija netālu no dzelzceļa stacijas ievērojusi vienu pārtikas bodi, kura mums par lielu prieku izrādījās strādājam tieši tik ilgi, cik bija nepieciešams. Tā jau būtu diezgan skumja padarīšana, ka nesanāktu pienācīgi sagatavoties festivālam. Cita lieta, ka gulēt atkal jau aizgājām agri - nekas joprojām neliecināja, ka mēs būtu gatavi dažas dienas vēlāk jau ballēties līdz rīta gaismai.



No Koimbras ceļš mūs veda uz Leiriju (Leiria) - atkal jau pilsēta, kas galīgi nav tālu, taču tā neatrodas uz kādas no centrālajām satiksmes maģistrālēm, līdz ar to atkal jau izbraucām agri (protams, ka neiztika bez pārsēšanās), un arī Leirijā mēs nonācām būtiski pirms tā laika, kad būtu legāli doties iekšā mūsu Airbnb. Taču iepriekšējās dienās biju no šī servisa (mistisku operatoru gļuku dēļ) saņēmis itin daudz ziņu, tai skaitā no mūsu dzīvokļa saimnieces, kas bija atstājusi informāciju par to, kāds ir durvju kods un kur meklēt dzīvokļa atslēgas. Tas lika domāt - tātad dzīvoklis būs tukšs un gan jau varēsim tajā ieperināties ātrāk. Tur gan bija itin pamatīgs gabals no dzīvokļa līdz centram (patiesībā - arī no dzelzceļa stacijas līdz centram), līdz ar to mēs sēdāmies pirmajā autobusā, ko ieraudzījām, un braucām tik ilgi, kamēr GPS rādīja, ka mēs tuvojāmies mums vajadzīgajai vietai. Savs gabaliņš tomēr bija jāiet (plus vēl nebija tādas simtprocentīgas skaidrības par pareizajiem ceļiem un māju numuriem, bet tas jau nav nekas jauns ceļojumos). Beidzot pienācām pie vajadzīgā numura nama un gribējām jau spiest durvju kodu, taču radās kāda problēma - īsti nebija kur to kodu ievadīt. Pretī durvīm tikai rinda ar zvanu pogām, un diez vai prātīgākais veids būtu pašiem izdomāt, kā tās varētu sanumurēt un tad spiest četru zvanu kombināciju. Apgājām mājai apkārt - citu durvju, pa kurām būtu paredzēts doties iekšā, nebija. Pārbaudījām adresi - viss sakrīt, viss pareizi. Turklāt mums bija dotas arī norādes par to, kur un kā jāiet, un viss joprojām ar tām sakrita. Visubeidzot atklājās, ka adrese patiešām bija pareizā, tikai informācija par kodu bija nākusi no citas ziņas par citu Airbnb un no cita numura. Taču tajā milzīgajā ziņu jūklī, ko man sūtīja Airbnb, biju mazliet saputrojies. Mazliet par šo jūkli - katru reizi, kad kāda no dzīvokļu saimniecēm man kaut ko uzrakstīja, es saņēmu SMS. Tad divas minūtes vēlāk - vēl otru tādu pašu SMS. Pusstundas - stundas laikā - arī trešo. Un kaut kur intervālā starp 6 un 24 stundām - ceturto. Ne obligāti katra ziņa pienāca tieši četras reizes, tās varēja būt arī trīs vai piecas. Īpašu apjukuma līmeni radīja tas, ka dzīvokļu saimnieces visas kā viena bija ļoti aktīvas komunicētājas un ziņas sūtīja daudz, un uz katru manu atbildi vismaz "Ok" pretī nosūtīja. Un tad tev ik pa brīdim novibrē telefons ar kādu ziņu, kur ir grūti saprast, cik tā ir svaiga un vai uz to vajadzētu arī atbildēt. Tad nu piezvanīju īstā dzīvokļa saimniecei, paziņoju, ka esam ieradušies agrāk, bet nekādu problēmu nebija - itin drīz jau bijām ielaisti iekšā dzīvoklī (šī bija glītākā naktsmītne mūsu ceļojuma laikā), un tad jau varējām pievērsties arī pašas Leirijas apskatei.


Atkal jau sekojot informācijai par muzejiem (kaut kā šajā ceļojumā man bija mazliet ieslēdzies tāds kā muzeju noskaņojums), Leirijā ir trīs apskates vērti muzeji: papīra muzejs, pilsētas muzejs un vienīgais Portugālē kino muzejs. Nez kādēļ Marinu galīgi neuzrunāja papīra muzejs, bet to mums izdevās apmeklēt daļēji - iegājām palūrēt pa durvīm, kas tajā ir pieejams, bet izrādījās, ka muzejā bija pusdienu pārtraukums uz pāris stundām, līdz ar to mums bija iespēja pāris telpas apskatīt tāpat, neko nemaksājot un atzīstot, ka pirmie iespaidi arī nemudināja iepazīt to tuvāk. Cik varēja saprast, savulaik pilsētā tika izgatavots itin daudz papīra, bet mūsdienās nekā diži vairāk kā atkārtoti lietota papīra nieku izgatavošana tur nenotiek. Labi, nav jau arī man tik svarīgi apskatīt pilnīgi visus kādas pilsētas muzejus.


Pilsētas muzeju, protams, apmeklēt mūsu plānos nebija - Latvijā vēl kas tāds man šķiet salīdzinoši interesants, jo tēmas tuvākas un pazīstamākas, bet kaut ko detalizēti uzzināt par pilsētas vēsturi, zinot, ka tev nav nekāda konteksta, pazīstamu cilvēku no tās pilsētas un arī īpaša pamata domāt, ka tuvākajos gados tu vēlreiz šajā pilsētā paviesosies, īsti motivācijas man nav. Uz kino muzeju aiziet gan gribējās, taču to atlikām uz drusku vēlāku laiku, vispirms izlemjot kārtīgāk apskatīt pašu pilsētu. Un te nu jāsaka - Leirija man patiešām patika (ne tiki tādēļ, ka tajā ir ļoti krāsains futbola stadions, kuru gan mēs apskatījām tikai no augšas un ārpuses), bet arī kā pilsēta savas apbūves ziņā. Turklāt tur bija arī tāda ekstra kā iespēja iziet cauri strūklakai pēc slēpņa - tas būs viens no ļoti nedaudzajiem šogad atrastajiem slēpņiem, kas man patiešām iespiedās atmiņā. Leirijā ir arī viduslaiku pils, kuru mēs devāmies apskatīt (šīs pils dēļ patiesībā Baibai bija nopietnas aizdomas, ka viņa šajā pilsētā bija bijusi arī iepriekš - līdzīgi kā tas bija izrādījās un apstiprinājies Koimbrā, bet patiesībā tā tomēr bija bijusi cita pils un cita pilsēta). Tiesa, tikai tagad uzzināju, ka par diži autentisku šo pili nosaukt nevar, jo tā jau itin pasen bija tikusi gandrīz pilnībā nopostīta un arī tagadējais tās stāvoklis - kas gan joprojām ir diezgan drupveidīgs, patiesībā ir 20.gadsimta restauratoru darbs, nevis reāla 14.gadsimta pils. Protams, dažviet arī mūsu vizītes laikā bija skaidrs, ka "šis jau nu gan ir uzfrišināts", bet sajūtas, ka tur teju viss ir no jauna radīts, noteikti nebija. Tā sanāk, ka ņem un centies iegūt vairāk informācijas Internetā - nākas vien vilties. Tad jau vairs nav tik ļoti pārsteidzoši, ka tur starp viduslaiku ieročiem bija izstādīts arī ikoniskais priekšmets - ķēdē iesieta bumba ar asumiem, par kuru lielākoties vēsturnieki uzskata, ka tā ir vai nu pilnīgi fiktīvs ieroča veids vai arī kaut kas, kas pastāvējis neilgu laiku un nav bijis sevišķi populārs. Proti, visam redzamajam nevajag akli ticēt. Taču neatkarīgi no tā, cik autentiska vai neautentiska šī pils bija, tās apmeklējumu ne mirkli nenožēloju un vispār jau man patīk tādas viduslaiku stila pilis (kareivīgas, nevis pompozas).



Tad jau varēja doties uz kino muzeju - par laimi tas vairāk ir veltīts kino kā tehnikai un lielā mērā arī ar to radniecīgām nozarēm - tādām kā stereofotogrāfijas, nevis, piemēram, Portugāles kino vēsturei, par kuru man nav nekādu zināšanu. Man laikam lielākais prieks šajā muzejā bija tieši par stereobildēm - cita starpā tur bija iespējams izmēģināt arī stereobilžu apskates brilles, kuras izgatavojis Braiens Mejs - manu tīņu dienu elku "Queen" ģitārists, kuram pēdējos gados līdzās cīņai pret āpšu medībām stereofotogrāfija ir teju galvenā nodarbe. Vēl tur bija visādas attēla atveidošanas ietaises no dažādiem (lielākoties seniem) laikiem ar diezgan labu interaktīvuma līmeni. Kā teikt - ja tev gadās iebraukt Leirijā, šo muzeju var droši apmeklēt! Pēc muzeja vēl pavazājāmies pa pilsētu, paviesojāmies pie stadiona ar mērķi tajā atrast suvenīru veikalu (neatradām), uznāca besis un izsalkums, turpat kaut kur netālu no stadiona paēdām, vēl mazliet pastaigājām, un mērojām itin tālo ceļu kalnā uz mūsu naktsmājas vietu.


Tas laikam arī būtu viss, kas man būtu tev par Leiriju stāstāms. Ja šis apraksts būtu tapis dažus mēnešus ātrāk, gan jau es pastāstītu, ko un kur mēs ēdām vakariņās, vai dzērām vīnu vai sangriju un vai varbūt nopirkām augļus un ēdām tos dzīvoklī (izklausās diezgan ticami), bet tagad tas sen ir grimis aizmirstībā un bez fotodokumentāliem pierādījumiem kaut ko šādu man atcerēties nespīd. Līdz ar to pieņemšu, ka alkoholu mēs vispār nelietojām, ēdām veselīgi un pieticīgi un uzvedāmies labi. Tāpat novēlu uzvesties arī tev un kas zina - varbūt patiešām līdz šī gada beigām būs arī apraksts pabeigts.