Kazhes pierakstu burtnīca

Rikijs Džerveizs, kas ir šī seriāla scenārists, režisors un galvenās lomas atveidotājs, ir viens no maniem iecienītākajiem komiķiem, aktieriem un savā ziņā - vispār cilvēkiem. Ne visi viņa TV un kino darbi mani ir vienlīdz uzrunājuši, bet man Džerveizs patīk ar to, ka viņš ir ļoti konsekvents - savā ziņā var teikt, ka katrā atveidotajā varonī (vismaz gadījumos, kad viņš pats ir scenārija autors) viņš atveido kādu daļu no sevis, no tā, kā viņš redz pasauli un kāda viņš vēlas, lai tā būtu. Viņš ir cinisks un sarakstisks, bet vienlaikus - arī ne bez liriskās nots. Gribētos teikt, ka viņa rokraksta būtiska sastāvdaļa ir tajā, ka paši lielākie riebekļi un idioti, kas parādās viņa darbos, nav riebekļi un idioti tāpat vien, tur ir apakšā kaut kas vairāk, un tajā ir Džerveiza komēdijas sāls - viņš rāda cilvēkus, nevis karikatūras, pat tad, ja šie cilvēki pirmajā brīdī šķiet karikatūriski.

"After Life" no visiem viņa veidotajiem darbiem vismazāk cenšas apslēpt savas drūmās puses - lai arī daļēji tā, protams, ir komēdija, tā ir no tām komēdijām, kur galvenais varonis ir pastāvīgi pussoļa attālumā no pašnāvības, nespējot līdz galam samierināties ar pasauli, kurā vairs nav viņa mīļotās sievietes, kuru pieveicis vēzis. Tonijs, tāpat kā pats Džerveizs, nekādā mērā netic dzīvei pēc nāves, proti, viņam nav nekādu mierinājumu, līdz ar to labākais, ko viņš šādos apstākļos ir spējis izdomāt, ir atklāsme, ka tā kā viņš jebkurā brīdī, kad viņam viss apriebsies, var izdarīt pašnāvību, pirms tam viņš var būt tik riebīgs pret citiem cilvēkiem, cik vien viņš to vēlas. Ar šādu Toniju sākas šis seriāls, ja tāds nemainīgi būtu tā turpinājums, diez vai "After Life" būtu skatīšanās vērts. Proti, tas ir vairāk nekā tikai ciniski komentāri, kurus Tonijs velta provinciālās mazpilsētas iedzīvotājiem, ar kuriem viņam nākas saskarties. Pamazām, pārstājot redzēt tikai savas problēmas, Tonijs sāk redzēt, ka arī cilvēki viņam apkārt katrs ir savā veidā ne līdz galam laimīgs un ka bieži viņiem vismazāk vajag Tonija cinisma izpausmes. Tas, kur Džerveizs (un līdz ar to arī Tonijs) meklē cilvēciskumu, ne vienmēr ir prognozējamākie virzieni - narkomāns, prostitūta (kura gan pati vēlas, lai viņu sauc par "sex worker"). Tēmas, kurām pievēršas "After life", prognozējami nav sevišķi vieglas, un tur arī ir Džerveiza spēks - viņš māk viegli runāt par smago, bet vienlaikus - saglabāt arī smagumu, nevis visu trivializēt.

Jāatzīst, ka pirmās sezonas beigas ir tādas, ka patiesībā otrās sezonas varētu arī nebūt. Stāsts ir savā veidā pabeigts un turpinājums nebija obligāts (mazliet spoileris, jo šobrīd esam jau gandrīz otrās sezonas beigās - turpinājums tomēr ir labs). Vēl seriāla plusu vidū jāmin tā ļoti demokrātiskais apjoms - sezonā sešas sērijas, sērija ap pusstundu, proti, visa sezona ir kā viena gara filma, nekādu apjoma pārspīlējumu. Un, tas laikam ir pluss tiem materiāliem, kas top Neflix, nevis TV vajadzībām - sēriju garums mēdz viens no otra atšķirties, nebūdams pakļauts raidlaika limitiem, līdz ar to nav vajadzības kaut ko mākslīgi stiept vai īsināt. Un pēdējais - brīnišķīgs skaņu celiņš. Kā atzinis pats Džerveizs, šī bijusi pirmā reize dzīvē, kad viņam bija pieejams grandiozs budžets mūzikai, līdz ar to viņš varējis izvēlēties dziesms, kuras pats mīl. Un tāpēc te skan, piemēram, Nika Keiva "Into My Arms". Ļoti rekomendēju!