Nemodernās Slampes meitenes
Sākot Riharda Bargā jaunākās grāmatas - romāna "Nemodernās Slampes meitenes" lasīšanu, ja savlaicīgi nebūsi painteresējies par šīs grāmatas saturu, tevi var sagaidīt pārsteigumi. Es painteresējies nebiju, līdz ar to man tas bija pārsteigums, ka šī ir tikai daļēji jauna grāmata - tikpat labi to varētu saukt par atkārtotu un paplašinātu "Pliko rukšu" izdevumu, kas, savukārt, bija paplašinātas "Tenkas". Cik tālu Bargais plāno turpināt šādu grāmatu rakstīšanu, kur katra nākamā izaug no iepriekšējās, nezinu, tomēr ceru, ka kaut kāda robeža šim pasākumam būs (izņemot neizbēgamo autora un arī lasītāju nāvi). Un likumsakarīgi rodas jautājunms: kurš lasītājs būs lielāks ieguvējs - tas, kurš "Slampes meitenēs" Bargo iepazīs pirmo reizi vai tas, kuram vēl svaigā atmiņā dzejnieka Bargā (tolaik viņš primāri bija zināms tieši kā dzejdaris) tiesas process ar Agitu Dragunu par tēmu - gulēja viņa ar Rolandu Briedi perfektā kāškrustā vai nē.
Jā, es, protams, nelaidīšu garām iespēju atsaukties uz šo tenki - jo kā nu bez savas devas provokācijas? Protams, es jau nu galīgi ar sveci pie Dragunas kundzes gultas gala nestāvēju, līdz ar to par šo kārškrustu jautājumu neko precīzi pateikt nemācēšu, taču uzskatu, ka šis ir ne mazāk dokumentāli pierādīts fakts kā Harmsa anekdotes par Puškinu, Dostojevski un līdzīgiem tipāžiem, kā arī dokumentāli pierādītās liecības par Andreja Upīša lēcieniem krupja manierē un Annas Sakses veikto pakšu apmīšanu.
Taču grāmata, protams, primāri nav par Agitu Dragunu (nez, cik reizes es varu piesaukt viņas vārdu, kurš grāmatas teksā izskatās šādi Agita Draguna?), bet par pašu Rihardu Bargo un viņa dzīvi. Viņa attiecībām ar Dievu (tā, "Rukšos", manuprāt, bija vairāk), vīriešiem un sievietēm (šī daudzums bija līdzīgs) un narkotikām (par to, manuprāt, vairāk rakstīts tieši "Slampes meitenēs"). Precīzi es, protams, nepateikšu, kura no epizodēm bija arī iepriekšējā grāmatā, bet kuru lasīju pirmo reizi (spilgtākās, loģiski, ka atcerējos, bet neba nu visas). Veids, kā Bargais raksta, man patīk, un nejūtu nekādu nožēlu, lasot viņa tekstus arī atkārtoti, līdz ar to varu teikt - te ir gana daudz gan totāli smieklīgu epizožu, gan sava deva traģikas, ir situācijas, ar kurām spēju identificēties, un tādas, kuras vairāk kā "čo za hell?" tipa emocijas neraisa. Kopumā jāsaka - grāmata forša, diez vai to vajadzētu lasīt pavisam neilgi pēc "Plikajiem rukšiem". Es pats tos esmu lasījis divreiz - vienu reizi 2017. gada aprīlī, otro - priekšā apmēram sešus mēnešus vecai Esterei, kura no tiem, par laimi, neko nesaprata. Vai teju trīs gadus vecam Jurģim lasīšu priekšā "Slampes meitenes"? Ha, ha, ha, nē. Bet ne tāpēc, ka grāmata būtu slikta vai tālab, ka tā varētu lasītājam iepotēt "geju", drīzāk pat tālab, lai tos neklausītos Estere, kurai gan varētu būt daudz jautājumu (ne specifiski par gejiem vai narkotikām, bet vispār - ļoti daudz jautājumu, ieskaitot par tēmu "kas ir garīgais seminārs?", "kas ir kāškrusts?" un daudz absurdākus, kuru izdomāšanai man pietrūkst fantāzijas). Bet, ja tu esi pieaudzis cilvēks, tad tu noteikti vari izlasīt šo grāmatu.
Jā, es, protams, nelaidīšu garām iespēju atsaukties uz šo tenki - jo kā nu bez savas devas provokācijas? Protams, es jau nu galīgi ar sveci pie Dragunas kundzes gultas gala nestāvēju, līdz ar to par šo kārškrustu jautājumu neko precīzi pateikt nemācēšu, taču uzskatu, ka šis ir ne mazāk dokumentāli pierādīts fakts kā Harmsa anekdotes par Puškinu, Dostojevski un līdzīgiem tipāžiem, kā arī dokumentāli pierādītās liecības par Andreja Upīša lēcieniem krupja manierē un Annas Sakses veikto pakšu apmīšanu.
Taču grāmata, protams, primāri nav par Agitu Dragunu (nez, cik reizes es varu piesaukt viņas vārdu, kurš grāmatas teksā izskatās šādi Agita Draguna?), bet par pašu Rihardu Bargo un viņa dzīvi. Viņa attiecībām ar Dievu (tā, "Rukšos", manuprāt, bija vairāk), vīriešiem un sievietēm (šī daudzums bija līdzīgs) un narkotikām (par to, manuprāt, vairāk rakstīts tieši "Slampes meitenēs"). Precīzi es, protams, nepateikšu, kura no epizodēm bija arī iepriekšējā grāmatā, bet kuru lasīju pirmo reizi (spilgtākās, loģiski, ka atcerējos, bet neba nu visas). Veids, kā Bargais raksta, man patīk, un nejūtu nekādu nožēlu, lasot viņa tekstus arī atkārtoti, līdz ar to varu teikt - te ir gana daudz gan totāli smieklīgu epizožu, gan sava deva traģikas, ir situācijas, ar kurām spēju identificēties, un tādas, kuras vairāk kā "čo za hell?" tipa emocijas neraisa. Kopumā jāsaka - grāmata forša, diez vai to vajadzētu lasīt pavisam neilgi pēc "Plikajiem rukšiem". Es pats tos esmu lasījis divreiz - vienu reizi 2017. gada aprīlī, otro - priekšā apmēram sešus mēnešus vecai Esterei, kura no tiem, par laimi, neko nesaprata. Vai teju trīs gadus vecam Jurģim lasīšu priekšā "Slampes meitenes"? Ha, ha, ha, nē. Bet ne tāpēc, ka grāmata būtu slikta vai tālab, ka tā varētu lasītājam iepotēt "geju", drīzāk pat tālab, lai tos neklausītos Estere, kurai gan varētu būt daudz jautājumu (ne specifiski par gejiem vai narkotikām, bet vispār - ļoti daudz jautājumu, ieskaitot par tēmu "kas ir garīgais seminārs?", "kas ir kāškrusts?" un daudz absurdākus, kuru izdomāšanai man pietrūkst fantāzijas). Bet, ja tu esi pieaudzis cilvēks, tad tu noteikti vari izlasīt šo grāmatu.
2023-03-12
comments powered by Disqus