Jelgava 94
Jāņa Joņeva debijas romāns "Jelgava 94" kļuva par vienu no spilgtākajiem notikumiem pēdējo gadu latviešu literatūrā. Līdz ar to tikai likumsakarīgi, ka nu šis darbs tapis arī par teātra izrādi. Varbūt mazliet mazāk prognozējami ir tas, ka iestudējums tapis grāmatas norises pilsētā - Jelgavas Jaunajā teātrī, par kura eksistenci pat iepriekš nebiju īsti informēts. Proti, daudz skanīgu Latvijas teātra vidē vārdu šai iestudējumā tu nemanīsi. Bet tā jau tam arī būtu jābūt - metālisti (un arī grandžeri) jau nav nekādi normālie, bet nenormālie.
Apmeklējot izrādes amatierteātros, ir ļoti svarīgi pieņemt spēles noteikumus. Ir lietas, kuras tu nevari gaidīt, un tāpēc tās arī negaidi. Dabiski, ka daži aktieri izrādē būs tādi, kuru tēlojumam tu noticēsi, un citi savukārt tādi - kuriem nē. Skaidrs, ka izrādē piedalīsies vairāk aktieru, nekā tas objektīvi būtu nepieciešams, jo visiem jau gribās uz skatuves. Izrāde dažviet būs garāka un stieptāka, nekā tas būtu profesionālā teātrī, jo neviena jau nebūs, kas pateiks: "Nē, šī aina nekādu papildu vērtījumu vēstījumam nedod." Un vispār - šādās izrādēs tev kā skatītājam nevis jāmeklē tas, kā uz skatuves nav, bet jānovērtē tas, kas tur ir. Eh, cik dziļi es roku. Vajadzētu laikam likt to lāpstu malā.
Teju trīs stundu izrādes garumā mēs varam vērot, kā grāmatas un izrādes galvenais varonis no jefiņa pārtop par kruto metālistu. Ar to vien piebildi, ka patiesībā Jāņa tēls nav rādīts izaugsmē, un līdz ar to reāli, kādās jefiņa pozīcijās viņš ir sākumā, tajās pašās viņš paliek arī beigās. Vispār tā šķiet, ka grāmatā Joņevs pret savu varoni tomēr ir drusku žēlīgāks, nekā šī iestudējuma veidotāji. Un tas jau arī šeit parādās - lasītais teksts, kas reizēm skan no aizkadra, ir relatīvi "stilīgāks" par mūsu acu priekšā notiekošo. Proti, režisors skaidri liek saviem skatītājiem noprast - Joņevs izskaistina, patiesībā viss ir pelēkāk un skumjāk. Sākotnēji tas mazliet traucē - tu esi iztēlojies varoni, ja ne gluži spožu, tad vismaz ne tik ļoti nīkulīgu. Turklāt vienlīdz nīkulīgs ir gan Jānis padsmitgadnieks, gan Jānis mūsdienās, kuram nu jau ir trīsdesmit pieci un kurš joprojām nav tā īsti samierinājies ar to, ka "Perdelterrier" nekad nekāps uz vienas skatuves ar "Behemoth" vai "Immolation", un pat ne ar "Rotting Christ". Tālab viņš spiest inscenēt saplīsušu podu (grāmatā gan iztiek bez blēdīšanās, jo pods ir patiešām saplīsis) un uzaicināt it kā tā salabošanai Skyforger solistu. Ar laiku tomēr tu pierodi, ka divi aktieri (jo tie patiešām ir divi) atveido varbūt ne gluži to Jāni, ko tu redzēji, lasot grāmatu, bet tāpat pietiekami ticamu un saprotamu viņa variāciju. Jā, grāmatas gadījumā tev varbūt nav visu laiku tik stingras pārliecības, ka Jāņa izkāpšana "no jefiņiem" ir tikai viņa paša intepretācija par notiekošo, kā tas ir izrādē, bet - tādas ir iestudējuma autoru tiesības šo to saskatīt mazliet citādāk.
Vispār, kas attiecas uz aktieriem - ticamības ziņā varu uzslavēt abus Jāņus (Reinis Širokovs un Ģirts Šteinmanis), Zombi un Nāvi un laikam arī Krabi un Kačoku. Par meitenēm laikam nekas vairāk kā "smukas" te sakāms nebūs - nevienai no viņām nav tāda loma, kurā būtu iespēja dajebkā izpaust savu aktierprasmi (vai neprasmi). Kopējais līmenis, ja ņem vērā to, ka te darīšana patiešām ir ar amatierteātri, bija ļoti pat ok. Jā, izrādi varētu noīsināt un padarīt dinamiskāku (tai skaitā - mazāk ņemoties ar trepju locīšanu, kas gan tiešām pietiekami radoši pildīja visdažādāko dekorāciju lomu, bet veidoja baisākās pauzes starp ainām).
Ja esi lasījis "Jelgavu 94", domājams, šī izrāde tev šķitīs interesanta un visticamākais pat patiks. Ja nē - grūti teikt. Zinu, ka Anitai bija bažas, ka tur viss būs par mūziku, kura viņu neinteresē un laikiem, kuros viņa vēl nedzēra Agdamu un Royal'u, bet beigās tik traki laikam gan nebija. Protams, pagaidām ir pāragri spriest par izrāžu topu gada beigās, bet prognozēju, ka gluži tā kājgalī "Jelgava" man neierindosies, kaut vai tāpēc vien, ka tā izrādījās daudz kvalitatīvāka, nekā biju gaidījis.
Apmeklējot izrādes amatierteātros, ir ļoti svarīgi pieņemt spēles noteikumus. Ir lietas, kuras tu nevari gaidīt, un tāpēc tās arī negaidi. Dabiski, ka daži aktieri izrādē būs tādi, kuru tēlojumam tu noticēsi, un citi savukārt tādi - kuriem nē. Skaidrs, ka izrādē piedalīsies vairāk aktieru, nekā tas objektīvi būtu nepieciešams, jo visiem jau gribās uz skatuves. Izrāde dažviet būs garāka un stieptāka, nekā tas būtu profesionālā teātrī, jo neviena jau nebūs, kas pateiks: "Nē, šī aina nekādu papildu vērtījumu vēstījumam nedod." Un vispār - šādās izrādēs tev kā skatītājam nevis jāmeklē tas, kā uz skatuves nav, bet jānovērtē tas, kas tur ir. Eh, cik dziļi es roku. Vajadzētu laikam likt to lāpstu malā.
Teju trīs stundu izrādes garumā mēs varam vērot, kā grāmatas un izrādes galvenais varonis no jefiņa pārtop par kruto metālistu. Ar to vien piebildi, ka patiesībā Jāņa tēls nav rādīts izaugsmē, un līdz ar to reāli, kādās jefiņa pozīcijās viņš ir sākumā, tajās pašās viņš paliek arī beigās. Vispār tā šķiet, ka grāmatā Joņevs pret savu varoni tomēr ir drusku žēlīgāks, nekā šī iestudējuma veidotāji. Un tas jau arī šeit parādās - lasītais teksts, kas reizēm skan no aizkadra, ir relatīvi "stilīgāks" par mūsu acu priekšā notiekošo. Proti, režisors skaidri liek saviem skatītājiem noprast - Joņevs izskaistina, patiesībā viss ir pelēkāk un skumjāk. Sākotnēji tas mazliet traucē - tu esi iztēlojies varoni, ja ne gluži spožu, tad vismaz ne tik ļoti nīkulīgu. Turklāt vienlīdz nīkulīgs ir gan Jānis padsmitgadnieks, gan Jānis mūsdienās, kuram nu jau ir trīsdesmit pieci un kurš joprojām nav tā īsti samierinājies ar to, ka "Perdelterrier" nekad nekāps uz vienas skatuves ar "Behemoth" vai "Immolation", un pat ne ar "Rotting Christ". Tālab viņš spiest inscenēt saplīsušu podu (grāmatā gan iztiek bez blēdīšanās, jo pods ir patiešām saplīsis) un uzaicināt it kā tā salabošanai Skyforger solistu. Ar laiku tomēr tu pierodi, ka divi aktieri (jo tie patiešām ir divi) atveido varbūt ne gluži to Jāni, ko tu redzēji, lasot grāmatu, bet tāpat pietiekami ticamu un saprotamu viņa variāciju. Jā, grāmatas gadījumā tev varbūt nav visu laiku tik stingras pārliecības, ka Jāņa izkāpšana "no jefiņiem" ir tikai viņa paša intepretācija par notiekošo, kā tas ir izrādē, bet - tādas ir iestudējuma autoru tiesības šo to saskatīt mazliet citādāk.
Vispār, kas attiecas uz aktieriem - ticamības ziņā varu uzslavēt abus Jāņus (Reinis Širokovs un Ģirts Šteinmanis), Zombi un Nāvi un laikam arī Krabi un Kačoku. Par meitenēm laikam nekas vairāk kā "smukas" te sakāms nebūs - nevienai no viņām nav tāda loma, kurā būtu iespēja dajebkā izpaust savu aktierprasmi (vai neprasmi). Kopējais līmenis, ja ņem vērā to, ka te darīšana patiešām ir ar amatierteātri, bija ļoti pat ok. Jā, izrādi varētu noīsināt un padarīt dinamiskāku (tai skaitā - mazāk ņemoties ar trepju locīšanu, kas gan tiešām pietiekami radoši pildīja visdažādāko dekorāciju lomu, bet veidoja baisākās pauzes starp ainām).
Ja esi lasījis "Jelgavu 94", domājams, šī izrāde tev šķitīs interesanta un visticamākais pat patiks. Ja nē - grūti teikt. Zinu, ka Anitai bija bažas, ka tur viss būs par mūziku, kura viņu neinteresē un laikiem, kuros viņa vēl nedzēra Agdamu un Royal'u, bet beigās tik traki laikam gan nebija. Protams, pagaidām ir pāragri spriest par izrāžu topu gada beigās, bet prognozēju, ka gluži tā kājgalī "Jelgava" man neierindosies, kaut vai tāpēc vien, ka tā izrādījās daudz kvalitatīvāka, nekā biju gaidījis.
2016-01-24
comments powered by Disqus