Very British Problems: Making Life Awkward for Ourselves, One Rainy Day at a Time
Šo grāmatu atradu dzīvoklī, kurā esam uz pāris dienām apmetušies Pērnavā. Tā kā ceļojuma (jā, pusotru nedēļu Igaunijā es tagad saucu par ceļojumu) laikā parasti nav ne iespējas, ne vēlmes pievērsties nopietnākai literatūrai, šāda lasāmviela šķita potenciāli piemērota. Jāatzīst gan, ka pirmajā brīdī manī bija cerība, ka šī grāmata ir mīklu un uzdevumu krājums (manā kolekcijā ir izdevums “Can you solve my problem”), kamēr realitātē tā izrādījās tik vien kā anekdošu kolekcija.
Par pamatu grāmatai kalpo tās autora Twitter konts @SoVeryBritish, kurā jau itin daudzu gadu garumā tiek apkopotas dažādas stereotipiski britiskas situācijas un britu uzvedība tajās. Lai arī grāmatas apjoms ir virs 200 lappusēm, reāli tās lasīšanai daudz laika nevajadzēs - katrā lappusē ir no viena līdz pieciem tvītiem, kuri tiek pasniegti kā nosacīti patstāvīgas anekdotes. Ok, ir dažas nodaļas ar garākiem teksta fragmentiem (piemēram, aprakstot dažādus britiem raksturīgus laikapstākļus), taču tas nemaina faktus - šī nav lasāmviela ilgam laikam, manā gadījumā tās pieveikšanai vajadzēja kādu laiciņu lietainā vakarā un vēl mazliet nākamajā arī diezgan lietainajā rītā.
Tas, vai šī lasāmviela tev šķitīs patērējamā laika vērta, droši vien atkarīgs primāri no tā, vai tev soctīklu skrollēšana spēj sagādāt piepildījumu vai nē. Ja tu vari trīsdesmit minūšu garumā cauršķirstīt kādu asprātīgu Twitter kontu un nebeigt smieties, tad pilnīgi iespējams, ka arī šo grāmatu tu atzīsi par labu esam. Ja nē - tad ticami, ka tavi iespaidi saskanēs ar manējiem - viens vai divi šādi joki tavā ziņu lentē var ieviest jautrības brīdi, bet lielākos daudzumos tie nav ne baudāmi, ne vajadzīgi. Faktiski, ko tu no šīs grāmatas uzzināsi par tipisku britu - ka viņš no dabas ir totāls introverts, kuram lielākās šausmas ir uzslavēt pašam sevi vai uzstāties publiski (skaidrs, ka ar šādām rakstura iezīmēm idenficējas ar lielākā daļa latviešu), drošākā izvēle jebkurā situācijā viņam būs pieliet mūli (gluži kā latvietim), laikapstākļi viņa dzimtenē parasti ir šaušalīgi (gan jau, ka arī latvietis domā tāpat, ja nu vienīgi mēs neiesmejam par tautiešiem, kuriem uznāk panika, kad uzsnieg milimetrs sniega - vismaz ar to mums problēmu nav). Un viņš vienmēr ir neadekvāti pieklājīgs (te, protams, tiek ignorēti futbola fani).
Vismaz konkrēto grāmatas eksemplāru, kas nonāca manās rokās, varu saprast gluži labi - uz tā vāka palikusi cena no Luksemburgas lidostas. Proti, šī ir tieši tāda grāmata, kuru tu vari nopirkt lidostā, lai īsinātu dirnēšanas laiku un kuras attīstības nākamais loģiskais solis ir tikt pamestai tajā vietā, kurp tu esi atlidojis. Līdz galam gan nav skaidrs, kā no Luksemburgas lidostas tā nonāca tieši Pērnavā, bet plāna risināt šo mistēriju man nav. Līdz ar to secinājums: tā ir gluži ciešama lasāmviela lidostai vai tualetei, bet vienīgais iemesls šo izdevumu paturēt savā grāmatplauktā varētu būt vēlme kļūt par kārklu angli.
Par pamatu grāmatai kalpo tās autora Twitter konts @SoVeryBritish, kurā jau itin daudzu gadu garumā tiek apkopotas dažādas stereotipiski britiskas situācijas un britu uzvedība tajās. Lai arī grāmatas apjoms ir virs 200 lappusēm, reāli tās lasīšanai daudz laika nevajadzēs - katrā lappusē ir no viena līdz pieciem tvītiem, kuri tiek pasniegti kā nosacīti patstāvīgas anekdotes. Ok, ir dažas nodaļas ar garākiem teksta fragmentiem (piemēram, aprakstot dažādus britiem raksturīgus laikapstākļus), taču tas nemaina faktus - šī nav lasāmviela ilgam laikam, manā gadījumā tās pieveikšanai vajadzēja kādu laiciņu lietainā vakarā un vēl mazliet nākamajā arī diezgan lietainajā rītā.
Tas, vai šī lasāmviela tev šķitīs patērējamā laika vērta, droši vien atkarīgs primāri no tā, vai tev soctīklu skrollēšana spēj sagādāt piepildījumu vai nē. Ja tu vari trīsdesmit minūšu garumā cauršķirstīt kādu asprātīgu Twitter kontu un nebeigt smieties, tad pilnīgi iespējams, ka arī šo grāmatu tu atzīsi par labu esam. Ja nē - tad ticami, ka tavi iespaidi saskanēs ar manējiem - viens vai divi šādi joki tavā ziņu lentē var ieviest jautrības brīdi, bet lielākos daudzumos tie nav ne baudāmi, ne vajadzīgi. Faktiski, ko tu no šīs grāmatas uzzināsi par tipisku britu - ka viņš no dabas ir totāls introverts, kuram lielākās šausmas ir uzslavēt pašam sevi vai uzstāties publiski (skaidrs, ka ar šādām rakstura iezīmēm idenficējas ar lielākā daļa latviešu), drošākā izvēle jebkurā situācijā viņam būs pieliet mūli (gluži kā latvietim), laikapstākļi viņa dzimtenē parasti ir šaušalīgi (gan jau, ka arī latvietis domā tāpat, ja nu vienīgi mēs neiesmejam par tautiešiem, kuriem uznāk panika, kad uzsnieg milimetrs sniega - vismaz ar to mums problēmu nav). Un viņš vienmēr ir neadekvāti pieklājīgs (te, protams, tiek ignorēti futbola fani).
Vismaz konkrēto grāmatas eksemplāru, kas nonāca manās rokās, varu saprast gluži labi - uz tā vāka palikusi cena no Luksemburgas lidostas. Proti, šī ir tieši tāda grāmata, kuru tu vari nopirkt lidostā, lai īsinātu dirnēšanas laiku un kuras attīstības nākamais loģiskais solis ir tikt pamestai tajā vietā, kurp tu esi atlidojis. Līdz galam gan nav skaidrs, kā no Luksemburgas lidostas tā nonāca tieši Pērnavā, bet plāna risināt šo mistēriju man nav. Līdz ar to secinājums: tā ir gluži ciešama lasāmviela lidostai vai tualetei, bet vienīgais iemesls šo izdevumu paturēt savā grāmatplauktā varētu būt vēlme kļūt par kārklu angli.
2021-08-19
comments powered by Disqus