Swings Both Ways
Robijs Viljamss ir diezgan īpatnējs popmūziķis, kuram nez kādēļ laiku pa laikam rodas nepieciešamība sevi apliecināt kā spējīgu un gatavu izpildīt tāda stila popmūziku, kāda bija populāra vēl pirms viņa dzimšanas, un konkrēti viņam īpaši simpatizē svings. Ja ņem vērā, ka man arī svings ļoti tīk, šādu izvēli varu tikai atbalstīt - dzīva skaņa, daudz pūšamu instrumentu, un aizgājušo dienu ballītēs atmosfēra - ko gan sliktu lai šādā situācijā saki?
"Swings both ways" ir Viljamsa otrais sānsolis svinga virzienā, sekojot 2001. gada "Swing when you're winning". Atšķirībā no sava priekšgājēja, šajā reizē Viljamss vairāk pievēršas oriģinālmateriālam, nevis tikai standartu kaveriem, un var teikt, ka tandēmā ar savu standarta mūzikas autoru Gaju Čembersu, viņam sanāk itin autentiskas big band piemērotas dziesmas. Nē, nav tā, ka šajā ierakstā trūktu kompozīciju, kuras nebūtu iepriekš zināmas - kā nekā šajā piegājienā Viljamss ir ierakstījis savas versijas divām dziesmām, kuras šķiet neiespējami nezināt citās versijās - Keba Keloveja "Minnie the Moocher" un Ērvinga Berlina "Puttin' on the Ritz". Par šīm abām var teikt prognozējamo - tās ir ļoti grūti sačakarēt, un Viljamss to arī neizdara. Skaidrs, ka neko jaunu tūkstošā "Puttin' on the Ritz" versija neatklāj, bet ne jau oriģināluma dēļ šādi swing revival piederīgi albumi vispār pastāv.
Kas attiecās uz oriģinālkompozīcijām (grūti gan par šādu mūziku vispār lietot terminu "oriģinālkompozīcijas", jo būtībā jau te viss sastāv no muzikāliem citātiem), mana iecienītākā šajā krājumā ir duets ar Rufusu Veinraitu "Swings both ways", kurā abi vīri viens otram apgalvo, ka viņi ir mazliet gejiski (vai arī laimīgi, kas to lai zina). Ā, un satura ziņā tikpat saistoša ir "No One Likes a Fat Pop Star", kur Anglija tiek raksturota kā kebabu un karija zeme (droši vien šajā jautājumā Donalds Tramps varētu ietvītot kādu "Sad"), kur parādās gan koris, gan itin netipiska Pavaroti-stila dziedāšana Viljamsa izpildījumā, gan vispār pašam dziedātājam gana aktuāla tēma, jo dziesma, kā runā, esot radusies kā atbilde uz tabloīdu novērojumiem par Viljamsa svaru.
Vispār šajā ierakstā ir itin daudz viesmākslinieku, un jāsaka - ne gluži tik iespaidīgi kā "Swing When You're Winning" gadījumā (proti, duetu ar jau tolaik nelaiķa statusā bijušo Frenku Sinatru), bet līdzās Veinraitam te parādās Lilija Alena, Kelija Klārksone, Olly Murs un Maikls Bublē (faktiski vienīgi Alena man šķiet kaut puslīdz vērā ņemama viesmāksliniece, viņa vismaz nav nākusi no talantu šoviem). Faktiski jau nav tik lielas nozīmes, kas ar Viljamsu dzied kopā - viņi ir vajadzīgi tik vien, lai dueti būtu dueti, ne vairāk.
Ieraksts ir diezgan patīkams, jo īpaši plates formātā. Nekā izcili paliekoša, nekā tāda, bez kā mūsdienu popmūzikas pasaule nespētu izdzīvot (lai gan vispār ir diezgan feini kā orķestrēta paša Viljamsa "Love Supreme", drusku saglabājot savu disko noskaņu, bet vienlaikus padarot to par "Swing Supreme", proti, apvienojot disko un svingu, kas ir gana reta parādība), bet tāds jauks, glīts nieciņš, un ir situācijas, kad neko īpaši vairāk arī nevajag.
"Swings both ways" ir Viljamsa otrais sānsolis svinga virzienā, sekojot 2001. gada "Swing when you're winning". Atšķirībā no sava priekšgājēja, šajā reizē Viljamss vairāk pievēršas oriģinālmateriālam, nevis tikai standartu kaveriem, un var teikt, ka tandēmā ar savu standarta mūzikas autoru Gaju Čembersu, viņam sanāk itin autentiskas big band piemērotas dziesmas. Nē, nav tā, ka šajā ierakstā trūktu kompozīciju, kuras nebūtu iepriekš zināmas - kā nekā šajā piegājienā Viljamss ir ierakstījis savas versijas divām dziesmām, kuras šķiet neiespējami nezināt citās versijās - Keba Keloveja "Minnie the Moocher" un Ērvinga Berlina "Puttin' on the Ritz". Par šīm abām var teikt prognozējamo - tās ir ļoti grūti sačakarēt, un Viljamss to arī neizdara. Skaidrs, ka neko jaunu tūkstošā "Puttin' on the Ritz" versija neatklāj, bet ne jau oriģināluma dēļ šādi swing revival piederīgi albumi vispār pastāv.
Kas attiecās uz oriģinālkompozīcijām (grūti gan par šādu mūziku vispār lietot terminu "oriģinālkompozīcijas", jo būtībā jau te viss sastāv no muzikāliem citātiem), mana iecienītākā šajā krājumā ir duets ar Rufusu Veinraitu "Swings both ways", kurā abi vīri viens otram apgalvo, ka viņi ir mazliet gejiski (vai arī laimīgi, kas to lai zina). Ā, un satura ziņā tikpat saistoša ir "No One Likes a Fat Pop Star", kur Anglija tiek raksturota kā kebabu un karija zeme (droši vien šajā jautājumā Donalds Tramps varētu ietvītot kādu "Sad"), kur parādās gan koris, gan itin netipiska Pavaroti-stila dziedāšana Viljamsa izpildījumā, gan vispār pašam dziedātājam gana aktuāla tēma, jo dziesma, kā runā, esot radusies kā atbilde uz tabloīdu novērojumiem par Viljamsa svaru.
Vispār šajā ierakstā ir itin daudz viesmākslinieku, un jāsaka - ne gluži tik iespaidīgi kā "Swing When You're Winning" gadījumā (proti, duetu ar jau tolaik nelaiķa statusā bijušo Frenku Sinatru), bet līdzās Veinraitam te parādās Lilija Alena, Kelija Klārksone, Olly Murs un Maikls Bublē (faktiski vienīgi Alena man šķiet kaut puslīdz vērā ņemama viesmāksliniece, viņa vismaz nav nākusi no talantu šoviem). Faktiski jau nav tik lielas nozīmes, kas ar Viljamsu dzied kopā - viņi ir vajadzīgi tik vien, lai dueti būtu dueti, ne vairāk.
Ieraksts ir diezgan patīkams, jo īpaši plates formātā. Nekā izcili paliekoša, nekā tāda, bez kā mūsdienu popmūzikas pasaule nespētu izdzīvot (lai gan vispār ir diezgan feini kā orķestrēta paša Viljamsa "Love Supreme", drusku saglabājot savu disko noskaņu, bet vienlaikus padarot to par "Swing Supreme", proti, apvienojot disko un svingu, kas ir gana reta parādība), bet tāds jauks, glīts nieciņš, un ir situācijas, kad neko īpaši vairāk arī nevajag.
2017-11-30
comments powered by Disqus