Kazhes pierakstu burtnīca

Diez vai es būtu pats sadūšojies pirkt biļetes uz jaunāko Barišņikova iestudējumu Rīgā "Vēstule cilvēkam" - pietika man apskatīties biļešu cenas, lai saprastu, ka tik ļoti es to nevēlos redzēt. Taču tad kāds mans kolēģis nāca klajā ar piedāvājumu, no kura nevarēju atteikties - proti, ar biļetēm izteikti zem nominālvērtības, un tad nu pēc neilgas ministināšanās izlēmām, ka var jau aiziet. Tiesa, sekojot kādā žurnālā ieteiktajam, izlēmām pirms izrādes apmeklējuma "izpildīt mājasdarbu", kas manā gadījumā nozīmēja Ņižinska dienasgrāmatas izlasīšanu un rūpīgāku iepazīšanos ar šī baletdejotāja biogrāfiju. Līdz ar to nebija šaubu, ka varēsim saprast, kas izrādē īsti notiks.

Vajadzētu piebilst, ka šajā pasākumā ne mazāk svarīgs par Barišņikovu ir tā režisors - amerikānis Roberts Vilsons, kuru uzskata par vienu no mūsdienu izcilākajiem avangarda teātra cilvēkiem. Viņš ir sadarbojies ar visdažādāko jomu leģendām, tai skaitā ar Tomu Veitsu, radot "The Black Rider". Līdz ar to tas, ko mēs skatījāmies, ir Vilsona skatījums uz Ņižinska dienasgrāmatām. Tā kā ar tekstu biju nupat iepazinies, varu teikt, ka - diezgan atbilstošs skatījums, kā nekā grāmatu būtu liels pārspīlējums saukt par sakarīgi un saprotami strukturētu. Uz skatuves Barišņikovs lielākoties ir viens. Kā neskaitāmas reizes izrādē tiek uzsvērts "Es neesmu Kristus, es esmu Ņižinskis", proti, var teikt, ka viņš atveido Ņižinski. Vai arī neatveido - drīzāk viņš ilustrē dienasgrāmatu. Žesti, kustības, mīmika (no tās gan mēs balkonā saņēmām itin maz), mūzika (cita starpā te ir dzirdams arī Veitss ar "I don't wanna grow up" un Napoleon XIV "They're coming to take me away, ha-haaa!" - par pēdējo gan man nācās skatīties Internetos, kas to izpilda), gaismas, dekorācijas - vizuāli izrāde ir ļoti interesanta, viens no tādiem notikumiem, ko varēšu atcerēties ilgi, lai arī dabiski, ka tur nav nekādas sakarīgas hronoloģijas un sakarīga vēstījuma (tā jau nav arī dienasgrāmatās), proti, to nekādi nevar uzskatīt par Ņižinska biogrāfiju, bet gan patiešām par dienasgrāmatas ilustrāciju. Izrāde ir daļēji angļu, daļēji krievu valodā (reizēm abas valodas pilda tulkojuma funkcijas, citkārt - papildinājuma, reizēm vienā valodā senāk izskanējis teksts daudz vēlāk atgriežas otrā valodā, sekojot dienasgrāmatas motīvu principam). Barišņikovs lielākoties nemaz nerunā Ņižinska vārdus vai pareizāk - tos runā tikai ierakstā, un viņš nav vienīgais, kas runā ierakstā. Balsis galvā? Pilnīgi iespējams. Vairums izrādē dzirdamā teksta man ir ļoti labi pazīstams - kā nekā, nupat lasīts. Jāatzīst, ka arī savā šizofrēnijā Ņižinskis reizēm izspēlēja labas vārdu spēles - piem., apgalvojot, ka viņš zina, kas ir karš (Pasaules kara kontekstā), jo ir karojis ar savu sievasmāti, vai saspēle starp "trupa" un "trup".

Diez vai es tev teiktu, ka tev par visām varītēm vajadzētu iet šo izrādi noskatīties (to Rīgā laikam rādīs piecas reizes, mēs bijām uz pirmo), ažiotāža ap Barišņikova iestudējumiem Rīgā noteikti ir nedaudz pārspīlēta, bet vienlaikus pats esmu priecīgs, ka mēs uz to bijām. Un mēs jau principā arī zinājām, uz ko gājām, līdz ar to par vilšanos nevarētu būt ne runas. Jā, parasti man patīk tradicionālāks teātris, bet reizi pa reizei var aiziet arī uz kaut ko šādu. Kas gan šķita dīvaini, šajā pasākumā operā ar daudz visādām slavenībām teju neviens, neskaitot mūs, nebija ieradies ar velosipēdu. Nekas, gan ar laiku velorastija Rīgā tikai ies lielumā.