Kazhes pierakstu burtnīca

Biju domājis, ka šovakar vajadzētu skatīties kādu Sundance festivāla filmu. NR piedāvāja šo. Tad šo arī skatījāmies.
Filmas darbība norisinās it kā netālā nākotnē, kura no mūsdienām galvenokārt atšķiras ar to, ka ir roboti. Protams, ievērojot reālās pasaules tendences, tādas kvalitātes roboti kā rādīti šajā filmā mūsu pasaulē nebūs sastopami vēl ļoti, ļoti ilgi, bet nav mans pienākums rūpēties par filmu atbilstību realitātei.
Frenks ir nejauks vecis, kurš dzīvo viens, viņu reizēm apmeklē viņa atsevišinātais dēls, bet viņu attiecības nekādi nav labas. Kad viņš galīgi ar tēvu vairs netiek galā, dēls viņam iegādājas robotu. Nezinu, vai attiecībā uz šo robotu darbojas Aizaka Azimova trīs robotikas pamatlikumi, bet vismaz uz to pusi noteikti ir. Sākotnēji vecis ir ļoti negatīvi noskaņots pret jauno palīgu, taču tad viņš (vecs kramplauzis būdams) atklāj, ka robots var būt noderīgs zādzībās. Un tad sākas shēmošana.
Paralēli mēs iepazīstam sievieti, pret kuru Frenks jūt simpātijas, un viņa pa pasauli ceļojošo meitu.
Kaut kas visā šajā filmā mani līdz galam neuzrunāja, nevaru pat tā sakarīgi formulēt, kur tieši bija vaina, bet kopējais iespaids sanāca drīzāk neitrāls, neizdevās man tur saskatīt to, kas reizēm neatkarīgajā kino ir tik foršs un uzrunājošs. It kā attiecības starp galveno varoni un robotu bija foršas, bet laikam gan pārējie personāži viņiem apkārt ir pārāk minimāli ieskicēti, tādi, kas galvenokārt pilda savus uzdevumus filmas sižeta virzīšanā, bet kam pašiem nav individuālas vērtības. Īsi sakot - kaut kas nebija īsti tā.