Blood Red Roses
Pagātnē ir bijuši laiki, kad man Rods Stjuarts šķita esam lielisks dziedātājs (un viņš tāds patiešām kādreiz bija, taču ne tajā laikmetā, kas man sākotnēji patika). Atceros bija tāda brīnišķīga izlase "AutoMotoRox", kurā viņš bija pārstāvēts ar "Some Guys Have All the Luck" (šo kaseti biju nokopējis no sava klasesbiedra Nika). Pēc tam nāca RBS TV, no kuras videokasetē ierakstīju vairākus viņa klipus: "Sailing", "Passion", "The Motown Song" (man ļoti patika animētais videoklips), "Tom Traubert's Blues" (tolaik vēl nezinot, ka īstais tās izpildījums ir Toma Veitsa oriģināls), "Ruby Tuesday" (Rolling Stones dziesmas, abas pēdējās - no MTV akustiskā koncerta), "All for Love", "You're a Star". Varbūt vēl kādas, bet uz sitiena neatceros.
Patiesībā, protams, arī deviņdesmito vidū Stjuarts jau sen nebija nekas diži aktuāls - viņa reālie ziedu laiki beidzās kaut kad septiņdesmito gadu vidū (ja, protams, neesi viņa disko ēras cienītājs), un dabiski, ka 2018. gadā viņš ir tik perfekti atbilstošs veca rokmūzikas perdeļa definīcijai kā reti kurš kadrs. Kas gan Roda Stjuarta gadījumā ir dīvaini - Lielbritānijā viņš vienmēr ir bijis mīlēts un laikam jau tāds ir joprojām. Kopš 1971. gada "Every Picture Tells a Story" tikai viens Stjuarta albums nav ielauzies britu albumu top 10 - 1988. gada "Out of Order" netika augstāk par vienpadsmito vietu, un arī "Blood Red Roses" šajā ziņā nav izņēmums - britu topā tas sasniedza pašu augstāko punktu, turklāt tā pārdošanas rādītāji turās diezgan labi - vēl septītajā pārdošanas nedēļā tas ir topa trīspadsmitajā vietā, kamēr, piemēram, "The Prodigy" jaunākais veikums pēc debijas pirmajā vietā, otrajā nedēļā jau ir nokrities uz divdesmito vietu. Protams, tas nebūt negarantē, ka jaunākais Stjuarta veikums ir labāks par Prodigy albumu (kuru vēl neesmu dzirdējis).
Patiesību sakot, laba sakāmā par šo ierakstu ir gaužām maz. Tajā ir vesela virkne detaļu, kas dara to baudīšanu diezgan ierobežoti iespējamu. Pirmkārt, no kādreiz tik spēcīgās Stjuarta aizsmakuši spēcīgās balss ir atlicis tik vien kā aizsmakums, īsti padziedāt viņš vairs nevar, tā vietā drīzāk tekstus rečitējot Leonarda Koena manierē. Ar tādu vien piebildi, ka Stjuarts un viņa rakstīšanas partneris Kevins Sevigārs (fig viņu zina, kā tas uzvārds pareizi izrunājams) galīgi nav Koena līmeņa dzejdari. Gluži otrādi, Stjuarta teksti ir smagi banāli, un tajās situācijās, kad viņš mēģina ieslēgt tipisku romantiķa režīmu, neko citu kā komerciālu aprēķinu es tur sadzirdēt nevaru. Un kas attiecas uz ieraksta muzikālo pusi, Stjuarts ir atgriezies bīstami tuvu "Do Ya Think I'm Sexy" teritorijai, tikai laikā, kad cilvēku, kam viņš varētu šķist seksīgs, ir atlicis gaužām maz. Varbūt tas nav gluži tīrs disko ieraksts, bet disko elementu te ir pārsteidzoši daudz, tikai vēl komplektā ar autotune. Lipīgākā ieraksta kompozīcija "Hole in my Heart" pamatīgi atsit Farela Viljamsa "Happy", bet atkal jau ar tādu īpatnību, ka tas ir veca vīra "Happy", kurš nez kādēļ cenšas izlikties, ka viņš tāds nav. Tad jau viņš labāk atbilst tēlam dziesmā "Didn't I", kas varētu būt veltīta kādai no viņa meitām (nojaušu, ka bērnu Stjuartam ir daudz), jo viņš daudz labāk šobrīd atbilst tāda veca pārmetumus izteicoša onkuļa lomai, nekā mīlnieka, kuru viņš, protams, joprojām cenšas uzturēt. Jā, kā man šajā ierakstā pietrūkst - tas ir atturība un gaumīgums. Tādi mūziķi gados kā Stjuarts, kam svaigu muzikālu ideju nav bijis jau gadus 30, var labus iespaidus ar saviem jaunākajiem ierakstiem sagādāt vienīgi tad, ja viņi necenšas par visām varītēm būt moderni un aktuāli. Stjuarts šķita esam to sapratis, kad pievērsās savai "Great American Songbook" ērai, bet tagad viņš ir atkal atpakaļ seksīguma zonā, bet man tas Viagras seksīgums kaut kā šķiet drīzāk šķebinošs. Paldies, bet Nē, paldies!
Patiesībā, protams, arī deviņdesmito vidū Stjuarts jau sen nebija nekas diži aktuāls - viņa reālie ziedu laiki beidzās kaut kad septiņdesmito gadu vidū (ja, protams, neesi viņa disko ēras cienītājs), un dabiski, ka 2018. gadā viņš ir tik perfekti atbilstošs veca rokmūzikas perdeļa definīcijai kā reti kurš kadrs. Kas gan Roda Stjuarta gadījumā ir dīvaini - Lielbritānijā viņš vienmēr ir bijis mīlēts un laikam jau tāds ir joprojām. Kopš 1971. gada "Every Picture Tells a Story" tikai viens Stjuarta albums nav ielauzies britu albumu top 10 - 1988. gada "Out of Order" netika augstāk par vienpadsmito vietu, un arī "Blood Red Roses" šajā ziņā nav izņēmums - britu topā tas sasniedza pašu augstāko punktu, turklāt tā pārdošanas rādītāji turās diezgan labi - vēl septītajā pārdošanas nedēļā tas ir topa trīspadsmitajā vietā, kamēr, piemēram, "The Prodigy" jaunākais veikums pēc debijas pirmajā vietā, otrajā nedēļā jau ir nokrities uz divdesmito vietu. Protams, tas nebūt negarantē, ka jaunākais Stjuarta veikums ir labāks par Prodigy albumu (kuru vēl neesmu dzirdējis).
Patiesību sakot, laba sakāmā par šo ierakstu ir gaužām maz. Tajā ir vesela virkne detaļu, kas dara to baudīšanu diezgan ierobežoti iespējamu. Pirmkārt, no kādreiz tik spēcīgās Stjuarta aizsmakuši spēcīgās balss ir atlicis tik vien kā aizsmakums, īsti padziedāt viņš vairs nevar, tā vietā drīzāk tekstus rečitējot Leonarda Koena manierē. Ar tādu vien piebildi, ka Stjuarts un viņa rakstīšanas partneris Kevins Sevigārs (fig viņu zina, kā tas uzvārds pareizi izrunājams) galīgi nav Koena līmeņa dzejdari. Gluži otrādi, Stjuarta teksti ir smagi banāli, un tajās situācijās, kad viņš mēģina ieslēgt tipisku romantiķa režīmu, neko citu kā komerciālu aprēķinu es tur sadzirdēt nevaru. Un kas attiecas uz ieraksta muzikālo pusi, Stjuarts ir atgriezies bīstami tuvu "Do Ya Think I'm Sexy" teritorijai, tikai laikā, kad cilvēku, kam viņš varētu šķist seksīgs, ir atlicis gaužām maz. Varbūt tas nav gluži tīrs disko ieraksts, bet disko elementu te ir pārsteidzoši daudz, tikai vēl komplektā ar autotune. Lipīgākā ieraksta kompozīcija "Hole in my Heart" pamatīgi atsit Farela Viljamsa "Happy", bet atkal jau ar tādu īpatnību, ka tas ir veca vīra "Happy", kurš nez kādēļ cenšas izlikties, ka viņš tāds nav. Tad jau viņš labāk atbilst tēlam dziesmā "Didn't I", kas varētu būt veltīta kādai no viņa meitām (nojaušu, ka bērnu Stjuartam ir daudz), jo viņš daudz labāk šobrīd atbilst tāda veca pārmetumus izteicoša onkuļa lomai, nekā mīlnieka, kuru viņš, protams, joprojām cenšas uzturēt. Jā, kā man šajā ierakstā pietrūkst - tas ir atturība un gaumīgums. Tādi mūziķi gados kā Stjuarts, kam svaigu muzikālu ideju nav bijis jau gadus 30, var labus iespaidus ar saviem jaunākajiem ierakstiem sagādāt vienīgi tad, ja viņi necenšas par visām varītēm būt moderni un aktuāli. Stjuarts šķita esam to sapratis, kad pievērsās savai "Great American Songbook" ērai, bet tagad viņš ir atkal atpakaļ seksīguma zonā, bet man tas Viagras seksīgums kaut kā šķiet drīzāk šķebinošs. Paldies, bet Nē, paldies!
2018-11-16
comments powered by Disqus