Русский ковчег
Šī man sanāca pirmā skatītā Aleksandra Sokurova filma, un tagad varētu gadīties, ka būs grūti saņemties skatīties pārējās. Par to - mazliet pat žēl, jo aprakstu ziņā interesē gan "Fausts", gan "Молох", gan "Телец". Bet "Krievu šķirsts" izrādījās par sarežģītu, lai man būtu pārliecība, ka spēšu sagremot citas viņa filmas (lai arī tām, cik var saprast, ir vairāk sižeta šī vārda tradicionālajā nozīmē).
"Šķirsts" ir gaužām ambiciozs kino darbs - uzņemts Ziemas pilī Sankpēterburgā vienā kadrā - proti, bez jebkādas pārfilmēšanas, montāžas, skata maiņas (vai pareizāk - kamera visu laiku ir kustībā, bet tā ir viena un tā pati kamera). Tās galvenie varoņi (ja viņus par tādiem var saukt) ir divi vīrieši - viens atrodas tajā pusē, kur operators, bet otrs kadrā. Aizkadra varonis ir krievs, redzamais - eiropietis. Lai gan brīžiem viņi saplūst vienā. Kamēr filmas darbības vieta ir fiksēta, laiks gan ir ļoti dinamisks - savā pastaigā pa pili varoņi sastop gan vēsturiskus, gan ne tik ļoti vēsturiskus personāžus, kas dzīvojuši Pēterburgā trīs gadsimtu garumā. Kā jau var saprast no nosaukuma, filmā Sokurovs atklāj to krievu kultūras daļu, kurai varētu vai nevarētu atrasties Noasa šķirstā, ja tajā dzīvnieku vietā būtu jāietilpa krievu kultūras mantojums. Taču viss galīgi nav tik vienkārši - filmā nav ne skaidras hronoloģijas, ne jebkādas mērķtiecīgas sižeta līnijas, ne cilvēkam vienkāršajam (lasi - man) skaidra vēstījuma. Faktiski vienīgais veids, kā pa īstam es to spēju uztvert, ir krāsainu epizožu virtene, kuras lielākā vērtība ir tās uzņemšanas tehnika, sarežģītā loģistika un pāris tūkstoši filmā redzamo tēlu, kuri nāk, iet un atkal nāk atkal un atkal.
Patiesību sakot, ar filmas skatīšanos mums sanāca interesanti - vakarā, kad tai pievērsāmies, gan Marina, gan es kādā mirklī pilnībā izslēdzāmies, kas nav pārsteidzoši, ievērojot "Šķista" absolūti nesteidzīgo plūdumu, kurā tev nav pat īsti nekā tāda, kam sekot. Beigu daļu gan atkal redzējām, bet tāda īsta interese noskatīties iztrūkstošo posmu radās jau pēc tam, izlasot detalizētāku aprakstu par to, kā šī filma tapa un kāpēc. Un tad jau principā bija interesantāk. Ne tā, ka otrajā reizē mēs būtu bijuši filmas aizgrābti un sajūsmināti, bet vismaz bija mazliet skaidrāks tapis tas, ar ko šī filma ir ievērojama. Estētisko baudījumu tā sniedz, bet no kopumā nez, nez, vai es varētu par katru cenu tevi motivēt to noskatīties.
"Šķirsts" ir gaužām ambiciozs kino darbs - uzņemts Ziemas pilī Sankpēterburgā vienā kadrā - proti, bez jebkādas pārfilmēšanas, montāžas, skata maiņas (vai pareizāk - kamera visu laiku ir kustībā, bet tā ir viena un tā pati kamera). Tās galvenie varoņi (ja viņus par tādiem var saukt) ir divi vīrieši - viens atrodas tajā pusē, kur operators, bet otrs kadrā. Aizkadra varonis ir krievs, redzamais - eiropietis. Lai gan brīžiem viņi saplūst vienā. Kamēr filmas darbības vieta ir fiksēta, laiks gan ir ļoti dinamisks - savā pastaigā pa pili varoņi sastop gan vēsturiskus, gan ne tik ļoti vēsturiskus personāžus, kas dzīvojuši Pēterburgā trīs gadsimtu garumā. Kā jau var saprast no nosaukuma, filmā Sokurovs atklāj to krievu kultūras daļu, kurai varētu vai nevarētu atrasties Noasa šķirstā, ja tajā dzīvnieku vietā būtu jāietilpa krievu kultūras mantojums. Taču viss galīgi nav tik vienkārši - filmā nav ne skaidras hronoloģijas, ne jebkādas mērķtiecīgas sižeta līnijas, ne cilvēkam vienkāršajam (lasi - man) skaidra vēstījuma. Faktiski vienīgais veids, kā pa īstam es to spēju uztvert, ir krāsainu epizožu virtene, kuras lielākā vērtība ir tās uzņemšanas tehnika, sarežģītā loģistika un pāris tūkstoši filmā redzamo tēlu, kuri nāk, iet un atkal nāk atkal un atkal.
Patiesību sakot, ar filmas skatīšanos mums sanāca interesanti - vakarā, kad tai pievērsāmies, gan Marina, gan es kādā mirklī pilnībā izslēdzāmies, kas nav pārsteidzoši, ievērojot "Šķista" absolūti nesteidzīgo plūdumu, kurā tev nav pat īsti nekā tāda, kam sekot. Beigu daļu gan atkal redzējām, bet tāda īsta interese noskatīties iztrūkstošo posmu radās jau pēc tam, izlasot detalizētāku aprakstu par to, kā šī filma tapa un kāpēc. Un tad jau principā bija interesantāk. Ne tā, ka otrajā reizē mēs būtu bijuši filmas aizgrābti un sajūsmināti, bet vismaz bija mazliet skaidrāks tapis tas, ar ko šī filma ir ievērojama. Estētisko baudījumu tā sniedz, bet no kopumā nez, nez, vai es varētu par katru cenu tevi motivēt to noskatīties.
2016-03-12
comments powered by Disqus