Latviešu teātris anekdotos
Tas ir diezgan populārs mīts, ka latviešiem nepiemīt humora izjūta un ka standarta latviešu joks šķiet smieklīgs tikai tā teicējam. Rutku Tēva jeb aktiera Arveda Mihelsona apkopojums "Latviešu teātris anekdotos" nav labākais veids, kā atspēkot šo mītu.
Rutku Tēvs vislabāk ir zināms kā "Vella kalpu" autors, par ko man arī nav īstais skaidrības, vai to drīzāk jāvērtē ar plusa vai mīnusa zīmi, un tāpat viņš rakstīja lugas (kā jau aktieris) un vēsturiskus romānus (kā tas bija populāri laikmetā, kad viens no pieprasītākajiem latviešu autoriem bija Aleksandrs Grīns). Vēl viens viņa darbības virziens bija apkopot amizantus atgadījumus no teātra ļaužu dzīves un tas arī radīja šo grāmatu.
Viena no lielākajām problēmām man kā lasītājam ar šo grāmatu ir tāda, ka tās pastāstu varoņi - pagātnes latviešu teātra aktieri, režisori un citas ar teātri saistītās personas - man ir zināmi labākajā gadījumā kā uzvārdi. Ādolfs Alunāns, Amtmanis-Briedītis, Mierlauks, Smiļģis - man ne ar vienu no viņiem nav nekādu personīgu asociāciju, līdz ar to kā tādi joki iz viņu biogrāfijām mani atstāj diezgan aukstu, it īpaši, ja joki paši par sevi nav smieklīgi.
Faktiski lielāko daļu krājumā iekļauto "anekdotu" atbilst dažiem populāriem šabloniem:
a) aktieris izrādes laikā pārsakās, dramatisku ainu padarot par komisku (ļoti nosacīti);
b) kādam volontierim (izrādē iesaistīts brīvprātīgais, reizēm statists, reizēm - ar pāris frāzēm teksta) uznāk lampu drudzis un viņš nevar izdvest ne vārda;
c) aktieri dzer uz skatuves / dzer krogos / paģiraini spēlē teātri;
d) skatītājs pasaka kaut ko gandrīz asprātīgu, iesaistoties izrādē;
e) nevienam nav naudas.
Grāmatiņa nebūt nav liela, bet to izlasīt ir grūti, jo nesmieklīgi joki ir viena no baisākajām lasāmvielām. Tu centies nebūt pārmērīgi kritisks, saproti, ka tajos laikos arī jokoja mazliet citādi kā šodien, bet nudien - no katrām desmit epizodēm grāmatā labi ja viena ir kaut nedaudz smieklīga. Diez vai tu par teātra izrādi, kur no desmit jokiem tikai viens tevī raisa smieklus, teiksi, ka tā ir laba komēdija. Paraugam šeit iekļaušu vienu nejauši izvēlētu "teātra anekdoti" no grāmatas (uzšķirot uz dullo kādu lappusi tajā):
Reāli smieklīgi, vai ne? Patiesībā gan es pat teiktu - šī "anekdote" ir labāka par grāmatas vidējo līmeni, jo tas līmenis gluži vienkārši ir diezgan nekāds.
Grāmatas vienīgais nosacīti sakarīgais pielietojums ir no tās izlobīt kaut kādus faktus par kopējo teātra attīstības gaitu Latvijā (piemēram, to patiešām nezināju, ka pirmā oriģinālluga latviešu valodā tapa kā audzinošs materiāls pošu pret bakām popularizēšanai), bet tam noteikti vajadzētu pastāvēt kādiem specializētiem izdevumiem ar stingru hronoloģiju un precīzu struktūru. "Anekdoti" tikām ir tāda grāmata, kuras teju interesantākā daļa ir infolapa, kurā vēstīts ka tā salikta ar Macintosh datoru un ka paredzamais metiens tai ir 10'000 eksemplāru. Mans gan ieteikums ir tāds, ja tev gadās iespēja tikt pie kāda no pārējiem 9'999 - ej vien tam droši garām!
P.S. Grāmatā tika apkopotas "anekdotes", kuru liela daļa trīsdesmitajos gados bija publicēta presē, un tajā laikā Rutku Tēva daiļrade šajā lauciņā bija ļoti pieprasīta. Cik pieprasīts autors viņš ir mūsdienās, vari nojaust - itin minimāli.
Rutku Tēvs vislabāk ir zināms kā "Vella kalpu" autors, par ko man arī nav īstais skaidrības, vai to drīzāk jāvērtē ar plusa vai mīnusa zīmi, un tāpat viņš rakstīja lugas (kā jau aktieris) un vēsturiskus romānus (kā tas bija populāri laikmetā, kad viens no pieprasītākajiem latviešu autoriem bija Aleksandrs Grīns). Vēl viens viņa darbības virziens bija apkopot amizantus atgadījumus no teātra ļaužu dzīves un tas arī radīja šo grāmatu.
Viena no lielākajām problēmām man kā lasītājam ar šo grāmatu ir tāda, ka tās pastāstu varoņi - pagātnes latviešu teātra aktieri, režisori un citas ar teātri saistītās personas - man ir zināmi labākajā gadījumā kā uzvārdi. Ādolfs Alunāns, Amtmanis-Briedītis, Mierlauks, Smiļģis - man ne ar vienu no viņiem nav nekādu personīgu asociāciju, līdz ar to kā tādi joki iz viņu biogrāfijām mani atstāj diezgan aukstu, it īpaši, ja joki paši par sevi nav smieklīgi.
Faktiski lielāko daļu krājumā iekļauto "anekdotu" atbilst dažiem populāriem šabloniem:
a) aktieris izrādes laikā pārsakās, dramatisku ainu padarot par komisku (ļoti nosacīti);
b) kādam volontierim (izrādē iesaistīts brīvprātīgais, reizēm statists, reizēm - ar pāris frāzēm teksta) uznāk lampu drudzis un viņš nevar izdvest ne vārda;
c) aktieri dzer uz skatuves / dzer krogos / paģiraini spēlē teātri;
d) skatītājs pasaka kaut ko gandrīz asprātīgu, iesaistoties izrādē;
e) nevienam nav naudas.
Grāmatiņa nebūt nav liela, bet to izlasīt ir grūti, jo nesmieklīgi joki ir viena no baisākajām lasāmvielām. Tu centies nebūt pārmērīgi kritisks, saproti, ka tajos laikos arī jokoja mazliet citādi kā šodien, bet nudien - no katrām desmit epizodēm grāmatā labi ja viena ir kaut nedaudz smieklīga. Diez vai tu par teātra izrādi, kur no desmit jokiem tikai viens tevī raisa smieklus, teiksi, ka tā ir laba komēdija. Paraugam šeit iekļaušu vienu nejauši izvēlētu "teātra anekdoti" no grāmatas (uzšķirot uz dullo kādu lappusi tajā):
Kāda Rīgas aktieru trupa viesojas Zaļeniekos. Pēc izrādes viesus gaida pajūgi, lai novestu līdz dzelzceļa piestātnei.
Režisors norīko trupas dalībniekus pa ratiem.
- Te jūs abi, mīļie draugi, un arī sufliere var sēsties vidū.
Divi aktieri un sufliere pienāk pie norādītā vedēja. Vedējs, omulīgs lauku saimnieks, baltu bārdeli, saka suflierei:
- Ak tad jūs, jaunkundz, esat tā suflēze, kas sēdējāt kastē pašā priekšā. Jūs gan esat ziķeris: no jums katru vārdu varēja skaidri saprast!
Reāli smieklīgi, vai ne? Patiesībā gan es pat teiktu - šī "anekdote" ir labāka par grāmatas vidējo līmeni, jo tas līmenis gluži vienkārši ir diezgan nekāds.
Grāmatas vienīgais nosacīti sakarīgais pielietojums ir no tās izlobīt kaut kādus faktus par kopējo teātra attīstības gaitu Latvijā (piemēram, to patiešām nezināju, ka pirmā oriģinālluga latviešu valodā tapa kā audzinošs materiāls pošu pret bakām popularizēšanai), bet tam noteikti vajadzētu pastāvēt kādiem specializētiem izdevumiem ar stingru hronoloģiju un precīzu struktūru. "Anekdoti" tikām ir tāda grāmata, kuras teju interesantākā daļa ir infolapa, kurā vēstīts ka tā salikta ar Macintosh datoru un ka paredzamais metiens tai ir 10'000 eksemplāru. Mans gan ieteikums ir tāds, ja tev gadās iespēja tikt pie kāda no pārējiem 9'999 - ej vien tam droši garām!
P.S. Grāmatā tika apkopotas "anekdotes", kuru liela daļa trīsdesmitajos gados bija publicēta presē, un tajā laikā Rutku Tēva daiļrade šajā lauciņā bija ļoti pieprasīta. Cik pieprasīts autors viņš ir mūsdienās, vari nojaust - itin minimāli.
2018-05-06
comments powered by Disqus