Kur tu biji
Sākšu ar nožēlas pilno atklājumu - es tiešām biju domājis, ka Rvīna Vardes vecāki bijuši apveltīti ar to stulbo humora izjūtu, kāda piemīt man, kuras dēļ esmu gandrīz nopietni, bet tomēr nē, apsvēris domu nomainīt vārdu, atbrīvojoties no D burta tajā. Tas šķita iespējams - visos Interneta resuros šo cilvēku dēvē tieši šādā vārdā, nekur neparādās "īstajā vārdā", un tā tālāk. Tomēr, kā izrādās, oficiāli viņš tomēr ir Ervīns. Bet nu labi - nevar jau gribēt visu.
To, cik daudz Rvīnā, kas ir šīs grāmatas galvenais varonis, ir tā Rvīna, kas ir viņas autors, to mācēs pastāstīt tikai pats Rvīns. Un droši vien tas nav arī svarīgi - vai Rvīns Varde patiešām ir meklējis, atradis un lietojis "īstās sēnes", malis "jauniešu sēklas", izvēlējies šņaukt, nevis durt, pazinies ar tiem visiem šaubīgo vielu lietotājiem, strādājis par apsargu Eiropas mājā, piedalījies fitnesa centra būvniecībā Londonā, strādājis dārzeņu novākšanā Nīderlandē un tā tālāk. Kā var nojaust - gluži viss no pirksta izzīsts vis nebūs, tā jau parasti ir - arī Vilis Lācītis par stroikām Londonā un Oksfordā raksta ne gluži to, kas atgadījies ar viņu pašu, bet vismaz redzēto vai dzirdēto. Un tieši tās narkotiku (arī ar alkohola piesitienu) nodaļas manī raisa pārliecību, ka Marinai šī grāmata nepatiktu - novērots, ka viņai literāri darbi, kuru varoņi aizraujas ar nopietna līmeņa lietošanu, parasti ne visai patīk. Lai gan, no otras puses, Vili Lācīti viņa atzīst - līdz ar to, ko var zināt.
Stāsti vēsta par puisi vārdā Rvīns un viņa piedzīvojumiem - sākot ar došanos prom no mājām, uz "citu pilsētu", izejot cauri pusaudzībai un dažādām ar seksualitāti saistītām tēmām, un tad iesoļojot darba tirgū. Bet jāņem vērā, ka Rvīns nav gluži cilvēks parastais un arī viņa pieredzētais tam neatbilst. Brīžam tā visa manai gaumei sāk kļūt par daudz, bet nenoliedzami - rakstīt Varde māk, grāmata sevī ievelk un ja tu gluži nesāc identificēties ar grāmatas varoni, tad vismaz just līdzi viņam gan, lai arī viņa dzīves izvēles ne vienmēr tev šķitīs tās prātīgākās. Bet tas jau nekas - tev jau arī nav obligātā kārtā jāpavada savs laiks ar visiem tiem īpatņiem, ar kuriem izvēlas saistīties grāmatas varonis. Un tomēr jāatzīst - lai arī man principā šī grāmata patika, es joprojām palieku Team Lācītis, proti, tā vis nebūs, ka manā latviešu literātu simpātiju sarakstā Varde ieņems viņa vietu. Bet līdzības starp autoriem nudien ir - un kaut kādā mērā šķiet, ka gan viens, gan otrs šo to ir aizguvis no Viktora Peļevina, bet to es viņiem piedodu - līdz 2022. gadam tas bija viens no maniem mīļākajiem autoriem (nē, Peļevins nav paziņojis, ka atbalsta okupāciju, jo viņš vispār nav tāds cilvēks, kas jebkad un jebko ir paziņojis, ne velti vispār pastāv šaubas, vai viņš kā fiziska entītija vispār pastāv, bet krievu literatūru nu ļooooti nav noskaņojuma lasīt).
To, cik daudz Rvīnā, kas ir šīs grāmatas galvenais varonis, ir tā Rvīna, kas ir viņas autors, to mācēs pastāstīt tikai pats Rvīns. Un droši vien tas nav arī svarīgi - vai Rvīns Varde patiešām ir meklējis, atradis un lietojis "īstās sēnes", malis "jauniešu sēklas", izvēlējies šņaukt, nevis durt, pazinies ar tiem visiem šaubīgo vielu lietotājiem, strādājis par apsargu Eiropas mājā, piedalījies fitnesa centra būvniecībā Londonā, strādājis dārzeņu novākšanā Nīderlandē un tā tālāk. Kā var nojaust - gluži viss no pirksta izzīsts vis nebūs, tā jau parasti ir - arī Vilis Lācītis par stroikām Londonā un Oksfordā raksta ne gluži to, kas atgadījies ar viņu pašu, bet vismaz redzēto vai dzirdēto. Un tieši tās narkotiku (arī ar alkohola piesitienu) nodaļas manī raisa pārliecību, ka Marinai šī grāmata nepatiktu - novērots, ka viņai literāri darbi, kuru varoņi aizraujas ar nopietna līmeņa lietošanu, parasti ne visai patīk. Lai gan, no otras puses, Vili Lācīti viņa atzīst - līdz ar to, ko var zināt.
Stāsti vēsta par puisi vārdā Rvīns un viņa piedzīvojumiem - sākot ar došanos prom no mājām, uz "citu pilsētu", izejot cauri pusaudzībai un dažādām ar seksualitāti saistītām tēmām, un tad iesoļojot darba tirgū. Bet jāņem vērā, ka Rvīns nav gluži cilvēks parastais un arī viņa pieredzētais tam neatbilst. Brīžam tā visa manai gaumei sāk kļūt par daudz, bet nenoliedzami - rakstīt Varde māk, grāmata sevī ievelk un ja tu gluži nesāc identificēties ar grāmatas varoni, tad vismaz just līdzi viņam gan, lai arī viņa dzīves izvēles ne vienmēr tev šķitīs tās prātīgākās. Bet tas jau nekas - tev jau arī nav obligātā kārtā jāpavada savs laiks ar visiem tiem īpatņiem, ar kuriem izvēlas saistīties grāmatas varonis. Un tomēr jāatzīst - lai arī man principā šī grāmata patika, es joprojām palieku Team Lācītis, proti, tā vis nebūs, ka manā latviešu literātu simpātiju sarakstā Varde ieņems viņa vietu. Bet līdzības starp autoriem nudien ir - un kaut kādā mērā šķiet, ka gan viens, gan otrs šo to ir aizguvis no Viktora Peļevina, bet to es viņiem piedodu - līdz 2022. gadam tas bija viens no maniem mīļākajiem autoriem (nē, Peļevins nav paziņojis, ka atbalsta okupāciju, jo viņš vispār nav tāds cilvēks, kas jebkad un jebko ir paziņojis, ne velti vispār pastāv šaubas, vai viņš kā fiziska entītija vispār pastāv, bet krievu literatūru nu ļooooti nav noskaņojuma lasīt).
2025-09-14
comments powered by Disqus