Kazhes pierakstu burtnīca

S.A.D. jeb "Skumju akmeņu dārzs" itin prognozējami ir atvasinājums no "Skumju akmeņiem" un "Akmeņu dārza", kurā iztrūkst Helēna Kozlova (patiesībā, protams, ne tikai viņa, bet visvairāk - tieši viņa). Patiesībā gan jāsaka - jaunā vokāliste Lelde Muceniece dzied Helēnai Kozlovai itin līdzīgā manierē (arī balss viņai ir latviešu dziedātājām netipiski zema, līdzīgi kā Helēnai), līdz ar to atšķirības nav ne tuvu tik radikālas, kā varētu gaidīt (tomēr Lelde ne vienmēr dzied tik zemu, viņai ir itin plašas iespējas variēt arī uz augšu).

Protams, ja salīdzina ar tradicionālajiem "Skumju akmeņiem", S.A.D. mūzika (par spīti nosaukumam, kas jau angļu mēlē ir skumjš) ir ja ne gluži dzīvespriecīga (tas laikam gan nebūtu iespējams), tad vismaz mazāk depresīva kā pamatgrupas izpildījumā. Ne velti, līdzīgi kā "Akmeņu dārzs", arī S.A.D. sevi pozicionē drīzāk dream pop, nekā gotiskā roka lauciņā. Cik dīvaini lai arī tas nebūtu, bet man patiesībā pat tās depresijas pietrūkst - S.A.D. mūzikā man nav gana fatālisma, un šajā ierakstā galīgi nekas manī "nenosēžas". Ierakstam ir patīkams skanējums, bet neko vairāk kā "patīkams" es šajā ierakstā nespēju saklausīt. Esmu to noklausījies kādas piecas-sešas reizes, bet neviena dziesma nav tā puslīdz nosēdusies atmiņā. Tagad paklausoties jebkuras dziesmas fragmentu, sajūtas ir - bet nu taču labs materiāls! Bet minūti vēlāk vairs neatceros, par ko tas bija. It kā - nebūtu kam piesieties, bet vienlaikus - nav, kur iemīlēties. Un te nu jāsaka - ar Helēnu tā nekad nav. Ja šis ieraksts patiešām ir "pirms vētras", tad jāsaka - sajūtas ir tādas, ka līdz pašai vētrai vēl ir ļoooti tālu.