Kazhes pierakstu burtnīca

Man patīk šīs grāmatas ideja, bet ne tik ļoti tās izpildījums. Grāmata ir stāstu krājums, kas vēsta par norisēm vienā pilsētā. Nodaļas savā starpā it kā nav saistītas, bet ir kaut kāda kopīga tēma. Vienlaikus katra nodaļa ir citā noskaņā - te ir gan melodrāma, gan detektīvs, gan Murakami stila mistika, gan, gan. Domājams, ja es labāk orientētos mūsdienu literatūrā, es vairāk varētu uztvert šīs līdzības. Tāpat pie grāmatas interesantajiem risinājumiem var minēt nodaļu nobeigumus - šie visi stāsti ir noveles, taču es raksturotu, ka katrai novelei pietrūkst pēdējā teikuma, proti, atrisinājuma, noslēdzošā paradoksa, kā rezultātā tu kā lasītājs vari sev vaicāt: un kas notiek tālāk?
Taču lasīt šo grāmatu man bija grūti, lielākā daļa stāstu it ne pavisam neuzrunāja, pārāk bieži mainošās noskaņas un personāži liedza ar jebko identificēties un tā sanāk, ka tu ik pēc desmit minūtēm vari aizmirst visu iepriekš lasīto, lai pieķertos kaut kam pavisam jaunam, un nav tā, ka visi stāsti būtu diži aizraujoši, faktiski detektīvgabals ir vienīgais, kurš man tā pa īstam palicis prātā, kamēr vairums pārējo - poof! and it&39;s gone.
Šķiet, ka ar šo grāmatu es uz kādu brīdi pārtraukšu 2012.gada Bukera prēmijas kandidātu grāmatu lasīšanu un pievērsīšos kaut kam ilgākā laika sprīdī pārbaudītam, citādi man jau pašam šķiet dīvaini, cik daudz modernas literatūras esmu pēdējo pāris mēnešu laikā izlasījis, tas taču nemaz nav manā gaumē, jo savā būtībā es esmu klasisks un nevis laikam līdzi ejošs, it īpaši, ja modernais, līdzīgi kā šīs grāmatas gadījumā mani sevišķi neuzrunā.