Kazhes pierakstu burtnīca

Šī ir viena no ļoti nedaudzajām filmām bez stāstījuma, ko esmu noskatījies, un to vidu - vēl jo retāk ir tādas, kas man būtu šķitušas aizraujošas.
Rons Frike jau iepriekš ir pievērsies līdzīga stila kino - zināmākā viņa filma ir "Baraka", kuru gan, protams, neesmu redzējis. Patiesībā mani kā cilvēku, kurš ar šādu kino nav pazīstams, visai interesēja - kā tas ir iespējams - uztaisīt pilnmetrāžas filmu, kurā neviens neko nerunā un kura vienlaikus ir ne tikai estētiski baudāma, bet arī interesanta/aizraujoša? Izrādījās - viss ir iespējams.
Protams, labi, ka šo filmu skatījos kinoteātrī, mājas apstākļos pilnīgi noteikti nebūtu vajadzīgā efekta, bet uz lielā ekrāna - visnotaļ iespaidīgi!
Patiesībā gan jāatzīst, ka filma ir vienkārši nežēlīgi nomācoša - pat pēc "Amour" sajūtas nebija tik depresīvas, jo kamēr Haneke stāsta par cilvēka dzīves pārejošo raksturu, tad no "Samsaras" galvenais vēstījums varētu būt tāds, ka visa cilvēce ir cēlusies no pelniem un par tiem pārvēršas, pa starpu nodarbojoties ar daudzām briesmīgām lietām. Piemēram, filmā ir vairākas ainas, kuru noskatīšanās rezultātā man vismaz pilnīgi noteikti neradās vēlēšanās tuvākajā laikā ieēst kādu vistas stilbiņu :) Un tad, kad tu (ja esi veģetārietis) esi sajuties pārāks par citiem filmas skatītājiem, pēkšņi pret tevi pavērš ieroci ar vārdiem - tu tāpat esi patērētājs! Un tā jau patiešām ir. Paliekošā ir maz, laicīgā un bezvērtīgā ir daudz, visa dzīve ir ne vairāk kā ilūzija.
Skaisti un mežonīgi skumji, tā laikam vajadzētu raksturot šo filmu - jo uzņemts viss ir estētiski perfekti baudāmi, pat šokējošās ainas, bet tas nemazina, bet pat drīzāk palielina emocionālo iespaidu. Nē, es neapgalvoju, ka šī filma būtu izmainījusi mani kā cilvēku - kaut kas tāds tik bieži nenotiek, bet padomāt tā noteikti liek, un ne jau tikai par tādiem triviāliem kā gaļas ēšanas/neēšanas jautājumiem.