Kazhes pierakstu burtnīca

Semjuela Batlera "Erewhon" droši vien būtu pārspīlējums nosaukt par vienu no mūsdienu literatūras stūrakmeņiem, grāmatu, bez kuras nebūtu iedomājams ne Džoiss, ne Bekets, ne Gundega Repše. Taču tas nemaina apstākli, ka "Erewhon" ir visai savdabīgs romāns.
Šķiet, ka par galveno ietekmi Batlera grāmatai kļuva divi izdevumi - Džonatana Svifta "Gulivera ceļojumi" (ja nu gadījumā tu to nezini - "Gulivera ceļojumi" nav grāmata bērniem, un tajā parādās arī citas daļas, izņemot liliputu un milžu zemes!) un Čārlza Dārvina "Sugu izcelšanās".
Grāmatas galvenais varonis un stāstītājs līdzīgi kā Gulivers nonāk kādā brīnumaina zemē, vienīgi tā civilizācija, ar kuru viņš iepazīstas, ārēji nav atšķirīga no tās, no kuras viņš pats ir nācis. Atšķirība ir vien tajā, ka cilvēki tajā ir ļoti skaisti un ka viņiem ir mazliet atšķirīga pasaules uztvere. Piemēram, slimošana ir noziegums, par kuru tev liek cietumā. Tikām nosliece uz zādzībām vai laulības pārkāpšanu ir garīga kaite, ko var un vajag ārstēt. Tāpēc tajā vietā, lai atzītu, ka esi apslimis, labāk ir izlikties par alkoholiķi, jo pret tādiem izturās labvēlīgāk. Interesanta Erevonas sabiedrībā ir arī izpratne par dieviem - tur pielūdz dažādas parādības, un tās apstrīdēt tev nebūs lemts.
Protams, ka Batlers grāmatu rakstīja par Viktorijas laikmeta Angliju, līdz ar to skaidrs, ka daudzas viņa bultas mūsdienu lasītāju sasniegt nespēj - jo man vismaz 19.gadsimta Anglija nav iespiedusies ļoti cieši atmiņā, kas nozīmē, ka izcili šī grāmata laikmetus nepārdzīvo, lai gan kopumā to lasīt bija pietiekami interesanti, no satīriskā viedokļa tā ir tiešām laba.