The Way of All Flesh
Semjuels Batlers mūsdienās vislabāk zināms tieši šī sava romāna dēļ, kas gan izdots pēc autora nāves, jo tā saturs bija pārāk pretrunīgs, lai Batlers būtu gatavs pats pieredzēt tā publicēšanu. Turklāt būtiski ir tas, ka ne tikai tēmas un uzskati, ko autors te pauž, neatbilda Viktorijas laikmeta Anglijai, bet lielā mērā grāmata ir par pašu autoru un viņa ģimeni, un to, ko viņš uzskatīja par galveno iemeslu tam, kālab tā bija draņķīga.
Stāsts risinās teju simts gadu garumā, aprakstot vairākas Pontifeksu dzimtas paaudzes, tai savu stāstu sākot ar vienkāršu amatnieku, piedzīvojot pakāpenisku, bet diezgan strauju materiālu augšupeju, kas gan neiet kopā ar cilvēcisku izaugsmi, līdz ar to grāmatas galvenie varoņi: mācītājs Teodors Pontifekss un viņa dēls Ernests ir jau stipri salauzti. Teodora tēvs bija skops un nežēlīgs, un dēls no viņa pārņem sliktākās iezīmes, taču Ernestam ir tieksme pēc brīvības, un tur rodas neizbēgamas problēmas. Grāmatā ir itin daudz kritiskas attieksmes pret izglītību tās dažādās formās - gan pret tradicionālajām angļu boarding schools, gan arī pret Kembridžu un Oksfordu, kurās, kā apgalvo Batlers, vienīgais, ko var iemācīties, ir sportot un gatavot ēst, bet par to diplomus nedod. Tāpat savu devu kritikas saņem kristīgā baznīca un tās garīdznieki, kuri paši netic tam, ko sludina no kanceles, vai, ja tic, tad tikai savas aprobežotības dēļ.
Domājams, ka šāda grāmata, ja tā mūsdienu Latvijā pasniegtu bez lieka konteksta, no nacionāļu aprindām izpelnītos brēcienus par tradicionālo vērtību graušanu (Ernests gan izmēģina laulību, bet pēcāk atzīst, ka vecpuiša dzīve ir laimīgāka, viss antireliģiskais saturs, kritiska attieksme pret bērnu pēršanu) - skaidrs, ka autors ir neokomunists, jo kurš cits gan varētu šādas muļķības deklarēt.
Patiesībā tikām šī grāmata ir šokējoši moderna. Jā, es varētu pārmest Batleram liekvārdību, un, uz pusi noīsināts (Kindle formātā nesaprotu, cik tieši tam ir lappušu, bet daudz), šis romāns kvalitāti tikai iegūtu, bet arī savā standarta formā tas kalpo par ļoti spēcīgu lasāmvielu.
Stāsts risinās teju simts gadu garumā, aprakstot vairākas Pontifeksu dzimtas paaudzes, tai savu stāstu sākot ar vienkāršu amatnieku, piedzīvojot pakāpenisku, bet diezgan strauju materiālu augšupeju, kas gan neiet kopā ar cilvēcisku izaugsmi, līdz ar to grāmatas galvenie varoņi: mācītājs Teodors Pontifekss un viņa dēls Ernests ir jau stipri salauzti. Teodora tēvs bija skops un nežēlīgs, un dēls no viņa pārņem sliktākās iezīmes, taču Ernestam ir tieksme pēc brīvības, un tur rodas neizbēgamas problēmas. Grāmatā ir itin daudz kritiskas attieksmes pret izglītību tās dažādās formās - gan pret tradicionālajām angļu boarding schools, gan arī pret Kembridžu un Oksfordu, kurās, kā apgalvo Batlers, vienīgais, ko var iemācīties, ir sportot un gatavot ēst, bet par to diplomus nedod. Tāpat savu devu kritikas saņem kristīgā baznīca un tās garīdznieki, kuri paši netic tam, ko sludina no kanceles, vai, ja tic, tad tikai savas aprobežotības dēļ.
Domājams, ka šāda grāmata, ja tā mūsdienu Latvijā pasniegtu bez lieka konteksta, no nacionāļu aprindām izpelnītos brēcienus par tradicionālo vērtību graušanu (Ernests gan izmēģina laulību, bet pēcāk atzīst, ka vecpuiša dzīve ir laimīgāka, viss antireliģiskais saturs, kritiska attieksme pret bērnu pēršanu) - skaidrs, ka autors ir neokomunists, jo kurš cits gan varētu šādas muļķības deklarēt.
Patiesībā tikām šī grāmata ir šokējoši moderna. Jā, es varētu pārmest Batleram liekvārdību, un, uz pusi noīsināts (Kindle formātā nesaprotu, cik tieši tam ir lappušu, bet daudz), šis romāns kvalitāti tikai iegūtu, bet arī savā standarta formā tas kalpo par ļoti spēcīgu lasāmvielu.
2024-05-10
comments powered by Disqus