Sasalušais kaķis 2014
Pagājušo svētdien sanāca turpināt ledus purva priekus, kas patiesībā bija ļoti pareizi darīts, jo tad ārā vēl valdīja ziema, nevis slapjdraņķis, kas atguva savu varu visai ātri.
Vispār jāatzīst, ka pēdējā laikā man Cenas tīrelī ir sanācis kļūt par biežu viesi - iepriekšējā ziemā Slapjā kaķa maršrutu veicu ar slēpēm, vasarā vēl vienu reizi izgāju Wherigo maršrutu, nu jau slapjā veidā, plus vēl piedalījos arī īstajā rogainingā "Slapjais kaķis". Līdz ar to nebija brīnums, kad izdzirdis runas par to, ka vajadzētu tiem slēpņojošajiem draugiem, kas kaķa slapināšanu vēl nav pieredzējuši, šajā purvā doties ziemas pārgājienā, man nebija divu domu - ja būs laiks, jāpiedalās! Un laiks bija.
Sastāvs bija pēdējā laikā jau visai ierasts: Divsomis (kurš sākotnēji bija Viensomis), Nodedzinātā Svara Vērotāja, Sirds Kontūras Nospiedums un Izlādējies Aifons. Njā, šis paradums ar jaunu vārdu piešķiršanu vieniem un tiem pašiem cilvēkiem kļūst arvien sarežģītāks un sarežģītāks. Labi, ka vismaz Divsomis allaž sarūpē sev kādu jaunu iesauku. Protams, es varētu paklusēt - kā nekā drukas kļūda man pašam darba divdienniekā deva vārdu Raimonds bez "D" jeb Raimons Bezdē. Kurš turklāt piecu gadu vecumā nepieņēma apzinātu lēmumu nemainīt dzimumu. Un kuram nav sevišķu iebildumu pret apskaušanos. Atšķirībā no rokas spiešanas, kura Bezdē jaunskungam patiešām nepatīk. Un vispār te vēl ir vieta principiālajam jautājumam - vai šķirtenim ir morālas tiesības dēvēties par jaunskungu (ignorējot tādu nebūtisku apsvērumu kā vecums)?
Bet, ja tomēr par Slapjo kaķi. Šis 20+ kilometru pārgājiens ziemā nenoliedzami ir vienkāršāks kā vasarā. No otras puses - tad, kad to veic jau trešo reizi, patiesībā ir jābūt ļoti spēcīgai motivācijai un dzinulim. Proti, tu šādā situācijā nevari teikt "es pierādu sev, ka esmu fiziski spējīgs šo maršrutu iziet" - esi to jau iepriekš izdarījis un par sevi nešaubies. Tāpat tu nedodies atrast slēpni, jo tas tev jau ir atrasts. Līdz ar to tev ir jāieslēdz režīms "es izbaudu skaistu dienu purvā jautrā kompānijā". Un, būsim godīgi, ir grūti atrast jautrāku kompāniju par tādu, kurā parādās Divsomis - nebeidzamu traku izdarību autors. Arī par pārējo ekipāžu es nekādi nelietotu vārdus "sausiņi" vai "lauku peles", bet nav šaubu - ja kādam ienāks prātā šīzīga un pa daļai neadekvāta doma, visdrīzākais, tas būs Divsomis. Vēl es varētu šajā rindkopā izteikt kādu komplimentu Izlādējušamies Aifonam, bet neesmu drošs, ka viņa to novērtēs pozitīvi un nevis padomās, ka es te tikai zirgojos. Lai gan patiesība ir tāda, ka, ja es saku par cilvēku kaut ko labu, tad es to tā patiešām domāju. Ja sliktu - pilnīgi iespējams, ka tā ir tikai mutes dzesēšana un vēlēšanās būt asprātīgam. Sirds dziļumos es esmu ļoti pozitīvs cilvēks, kurš tikai reizēm uzdodas par ironijas pilnu draņķi, lai spētu izdzīvot šajā haizivju pilnajā pasaulē. Šis ieraksts pilnīgi izteikti tuvojas manam beztēmas noviržu etalonam.
Pārgājiena pirmā daļa lielā mērā ir visgrūtākā - posms, ko tu veic pa tīreļa laipu. Kāpēc tā ir grūta? Ne tādēļ, ka laipa ir sasalusi un slidena, bet tādēļ, ka šis posms ir vienmuļš. Protams, pirmajā reizē, kad tu ej pa šo laipu, tu vari apbrīnot skatus tev apkārt. Arī otrajā. Varbūt arī trešajā. Taču par sevi varu visai droši apgalvot, ka šī būs bijusi aptuveni septītā reize, kad gāju pa šo laipu. Un tas pilnīgi noteikti nav maz. Līdz ar to kaut kur zemapziņā vai tās tuvumā manī iezagās jautājums - vai varbūt tomēr būtu bijis prātīgāk šo svētdienu pavadīt kā citādi, nevis purvā? Jau rīta pusē biju pa jokam izteicis domu, ka mums varbūt vajadzēja doties uz zoodārzu vai akvaparku un kaut kādā mērā tas būtu bijis pat lielāks izaicinājums nekā Slapjais kaķis. Tādā ziņā, ka akvaparks droši vien būtu viena no visizteiktāk šī pasākuma dalībnieku statusam neatbilstošajām laika pavadīšanas vietām, kaut kas tāds, kam būtu nepieciešama īsta sadūšošanās. Hmm, tā varētu būt ideja - slēpņotāju pasākums Līvu akvaparkā. Tiesa, neesmu drošs, ka tāda ideja, ka es pats piekristu piedalīties šādā pasākumā, ja organizētājs būtu jebkurš cilvēks, izņemot mani.
Kad sākās purvs, principā kļuva vieglāk. Jo īpaši psiholoģiski. Iepriekš man bija bažas, ka Tīrelis varētu nebūt sevišķi labi aizsalis, jo Smārdē bija novērotas vietas, kur itin labi varēja izmērcēt kājas, bet šeit ar ledu nekādu problēmu nebija. Drīzāk otrādi - tas uz ezeriem bija vienkārši perfekti gluds un skaists, un ļoti labi varēja redzēt gan tajā iesalušos purva augus, gan to, cik biezs sasaluma slānis bija zem mūsu kājām. Dabiski, ka man kā cilvēkam bez sava GPS aparāta un bez pārmotivācijas atrast slēpni (jo tas jau divreiz atrasts) tika tas gods būt ceļa rādītājam, izmantojot Divsomja Garminu, kamēr pārējo Garminu turētājas lietoja Wherigo tūli savās ierīcēs, es biju tas, kurš teica "mazliet vairāk pa labi" vai "ne tik ļoti pa labi". Realitātē gan, dabiski, es sekotājus vairāk vedu pa kreisi, jo esmu vecs rūdīts sociālists, kam laišana pa kreisi šķiet idejiski pieņemamāka nekā pievēršanās cīņai par rases tīrību. 
Iepriekš mums bija notikusi diskusija - cik daudz laika vajadzēs šim pasākumam. Optimisti cerēja iekļauties sešās stundās, pesimisti uzskatītu sesmit stundas par teicamu sasniegumu. Kā vairākkārtējs šī purva gājējs prognozēs biju piesardzīgs - zināju, ka tik viegli tiek kilometri parasti neiet. Šoreiz gan gāja salīdzinoši labi - pa ledu varēja iet droši un noteikti vieglāk nekā pa sniegu, kurā kaut cik kājas tomēr grima iekšā. Ar punktiem nekādas problēmas mums rasties nevarēja - principi skaidri, galvenais tikai kustēties uz priekšu. Apstājāmies laiku pa laikam iedzert tēju un ieēst kaut ko no līdzi paņemtā (siļķes šoreiz nebija), un tā nu gājām. Bez starpgadījumiem, ja neskaita situāciju ar eglīti, banāniem un dziesmu, par ko lieki nestāstīšu. Ā, un vēl epizodi, kuras dēļ radās Divsomis (izlijusi tēja no termosa, kas saslapināja muguru).
Šķiet, ka distanci kopumā veicām mazliet vairāk kā astoņās stundās. Kā jau allaž, kaut kas jauns manā dzīvē tomēr notika - pirmo reizi biju purvā saulrietā, kā arī solīts slēpņa aprakstā.
Un varu tikai paslavēt mūs par tālredzību - tik pareizi izvēlēties prātīgāko nedēļas nogali, kad doties pēc šī slēpņa - iepriekš būtu bažas, vai viss jau paspējis sasalt, bet nedēļu vēlāk - atkusnis.