Squad Goals
Pēc PMJ koncerta man bija skaidri formulējies viedoklis, ka šī mūzika ir jābauda klātienē, nevis ierakstā, taču kādu dienu man uznāca noskaņojums tomēr dot viņiem iespēju arī tīrā audio formātā. Jāatzīst gan, ka (uz šo brīdi) jaunākā Postmodern Jukebox albuma repertuārā nav skaņdarbu, kas man šķistu tik ļoti saistoši oriģinālversijā (jo īpaši tālab, ka daudzus no tiem nemaz nezinu), taču tas jau nav šķērslis dziesmu baudīšanai to jaunajās (vecajās?) versijās.
Tipiski PMJ, gandrīz katrā dziesmā te ir cits vokālists, un bieži arī - cits mūzikas stils, liekot tev aizmirst, cik bezcerīgi tizli reizēm var izklausīties oriģināli. Reizēm oriģinālkompozīciju melodijas tiek saglabātas vairāk, reizēm - mazāk, bet diezgan pārliecinoši vairums šo dziesmu PMJ izpildījumā ir ieguvējas. Sākot kaut vai ar "Mmmbop", kas atšķirībā no tizlajām Hanson tīņu balsīm te skan krāšņi un pilnīgi. Un ko tu teiksi par "Toxic" - lai arī Britnijas versijā tu mazliet vari nojaust ietekmi no Bonda tituldziesmām, šeit Melinda Dūlitla to dzied izteikti kā Bonda dziesmu, ar lielisku aranžējumu Holivudas gaumē. Ja dziesma jau oriģinālversijā ir gana lipīga kā Brūsa Springstīna "Dancing in the Dark", tad PMJ to atbrīvo no tizli "modernā" astoņdesmito gadu skanējuma un iedod vēl papildu 50 punktus enerģijā.
Manu favorītu vidū (līdzās "Dancing in the Dark") šajā ierakstā noteikti ir "You Give Love a Bad Name" - nekādi neesmu Bon Jovi cienītājs, bet kā to izdzied Jennie Lena! Šādā versijā es pat spēju šai dziesmai noticēt. Tāpat lieliska ir Aubrey Logan, kas izpilda "My Heart Will Go On", padarot vienu no kaitinošākajām deviņdesmito gadu balādēm par kaut ko vieglu un patīkamu, un "Stressed Out" (ar kuras oriģinālu Twenty One Pilots izpildījumā gan neesmu pazīstams). Protams, ka PMJ nav tas izteiktākais digitāli (un vēl austiņās darbā) klausāmais mūzikas veids, bet kā atslodzes mūzika tā ir ļoti patīkama. Skaidrs, ka tā nav "the real thing", bet izpildījums ir tik profesionāls un reizēm pat sirdi plosošs, ka tev nav svarīgi, ka neviens no šiem mūziķiem nav piedzīvojis, piem., Motown ziedu laikus.
Tipiski PMJ, gandrīz katrā dziesmā te ir cits vokālists, un bieži arī - cits mūzikas stils, liekot tev aizmirst, cik bezcerīgi tizli reizēm var izklausīties oriģināli. Reizēm oriģinālkompozīciju melodijas tiek saglabātas vairāk, reizēm - mazāk, bet diezgan pārliecinoši vairums šo dziesmu PMJ izpildījumā ir ieguvējas. Sākot kaut vai ar "Mmmbop", kas atšķirībā no tizlajām Hanson tīņu balsīm te skan krāšņi un pilnīgi. Un ko tu teiksi par "Toxic" - lai arī Britnijas versijā tu mazliet vari nojaust ietekmi no Bonda tituldziesmām, šeit Melinda Dūlitla to dzied izteikti kā Bonda dziesmu, ar lielisku aranžējumu Holivudas gaumē. Ja dziesma jau oriģinālversijā ir gana lipīga kā Brūsa Springstīna "Dancing in the Dark", tad PMJ to atbrīvo no tizli "modernā" astoņdesmito gadu skanējuma un iedod vēl papildu 50 punktus enerģijā.
Manu favorītu vidū (līdzās "Dancing in the Dark") šajā ierakstā noteikti ir "You Give Love a Bad Name" - nekādi neesmu Bon Jovi cienītājs, bet kā to izdzied Jennie Lena! Šādā versijā es pat spēju šai dziesmai noticēt. Tāpat lieliska ir Aubrey Logan, kas izpilda "My Heart Will Go On", padarot vienu no kaitinošākajām deviņdesmito gadu balādēm par kaut ko vieglu un patīkamu, un "Stressed Out" (ar kuras oriģinālu Twenty One Pilots izpildījumā gan neesmu pazīstams). Protams, ka PMJ nav tas izteiktākais digitāli (un vēl austiņās darbā) klausāmais mūzikas veids, bet kā atslodzes mūzika tā ir ļoti patīkama. Skaidrs, ka tā nav "the real thing", bet izpildījums ir tik profesionāls un reizēm pat sirdi plosošs, ka tev nav svarīgi, ka neviens no šiem mūziķiem nav piedzīvojis, piem., Motown ziedu laikus.
2016-08-17
comments powered by Disqus