Seda. Purva ļaudis
Pēc paviesošanās Sedā bija grēks nenoskatīties filmu par šo visai īpatnējo Latvijas mazpilsētu. Ar ko Seda ir sevišķa? Skaidrojumam šeku diagramma:
Kā var nojaust no augstāk redzētā, Seda visai spilgti izceļas līdzās apkārtējiem ciemiem un pilsētām ar Ziemeļvidzemei neraksturīgu iedzīvotāju nacionālo sastāvu, kas nesaskan ar šī reģiona relatīvi homogēno populāciju. Citiem vārdiem sakot, tur dzīvo krievi. Par to arī ir šī filma - kā šāds svešķermenis radās, kādi cilvēki tajā apmetās, un par ko tas viss ir izvērties mūsdienās.
Kā jau gandrīz jebkura pašmāju dokumentālā filma, "Purva ļaudis" savā būtībā ir traģēdija. Līdzās tipiskajām Latvijas mazpilsētu problēmām -iedzīvotāju aizplūšanai uz Īriju, alkoholismam, bezdarbam un dzīves bezcerīgumam Sedā Lattelecom interaktīvās televīzijas komplektā nāk atsvešinātība (eh, kā man patīk šis termins). Sedas iedzīvotāji ir atšķirīgā situācijā no, piemēram, Daugavpils iemītniekiem - vienīgā robeža, kas atrodas netālu, ir Igaunijas, visa apkārtējā vide ir latviska, un vēl piedevām Sedā nepastāv tāds jēdziens kā pamatiedzīvotāji, jo pilsēta radīta tukšā vietā pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā, proti, pat latvieši tur būtībā bija iebraucēji.
Par to arī ir šī filma - par cilvēku likteņiem, par bažām saistībā ar potenciālo iestāšanos Eiropas Savienībā, par piederību vai nepiederību Latvijai. Kā jau labam dokumentālajam kino tas ir raksturīgi, vērtējuma daļa tiek atstāta skatītājam. Akmenī iekaltu patiesību tā īsti jau nav, un vairumā gadījumu nav arī tās īstās un pareizās receptes, ko tad īsti vajadzētu iesākt ar šādu pilsētu kā Seda. Kā nodrošināt cilvēkiem darbu? Kā viņus pilnvērtīgi, nevis formāli integrēt Latvijā? Un vai viņus vispār vajag integrēt?
Raugoties no "pareizām" nacionālām pozīcijām, visvienkāršāk ir nodēvēt Sedu par okupācijas sekām, ko nepieciešams novērst. Taču praksē (vismaz manā, nebūt ne vienīgajā un pareizajā skatījumā) viss ir daudz sarežģītāk, un te nav runa par Cilvēktiesību konvencijām un vispārīgiem principiem. Tā nu ir sanācis, ka Seda, tieši tāda, kāda tā ir, kļuva par mūsdienu Latvijas sastāvdaļu - ar Staļina laika arhitektūru, milzīgu nepilsoņu procentu un kūdras dzelzceļu, kura potenciāls nākotnē varētu būt drīzāk tūrisma nozarē, nekā rūpniecībā, taču skaidrības par šo nākotni nevienam nav. Un par Latvijas valsts sastāvdaļu ir kļuvuši arī tādi cilvēki, kā filmā rādītais vīrs ar lielo bārdu, kurš deviņdesmito gadu sākumā bija mēģinājis atgriezties dzimtajā Krievijā, bet sapratis, ka tās vairs nav viņa mājās. Vai Latvija ir kļuvusi par viņa mājām? Droši vien - tikai daļēji, un tur jau arī ir tā traģēdija.
Šis apraksts sanāca tikai daļēji par filmu, vairāk - par manis paša pārdomām tās (un Sedas apmeklējuma) iespaidā. Ar to dokumentālais kino ir labs - tas liek man kā skatītājam domāt. Domāt par to, kur mēs esam, kurp mēs dodamies un ko mēs ēdīsim pusdienas?
Kā var nojaust no augstāk redzētā, Seda visai spilgti izceļas līdzās apkārtējiem ciemiem un pilsētām ar Ziemeļvidzemei neraksturīgu iedzīvotāju nacionālo sastāvu, kas nesaskan ar šī reģiona relatīvi homogēno populāciju. Citiem vārdiem sakot, tur dzīvo krievi. Par to arī ir šī filma - kā šāds svešķermenis radās, kādi cilvēki tajā apmetās, un par ko tas viss ir izvērties mūsdienās.
Kā jau gandrīz jebkura pašmāju dokumentālā filma, "Purva ļaudis" savā būtībā ir traģēdija. Līdzās tipiskajām Latvijas mazpilsētu problēmām -iedzīvotāju aizplūšanai uz Īriju, alkoholismam, bezdarbam un dzīves bezcerīgumam Sedā Lattelecom interaktīvās televīzijas komplektā nāk atsvešinātība (eh, kā man patīk šis termins). Sedas iedzīvotāji ir atšķirīgā situācijā no, piemēram, Daugavpils iemītniekiem - vienīgā robeža, kas atrodas netālu, ir Igaunijas, visa apkārtējā vide ir latviska, un vēl piedevām Sedā nepastāv tāds jēdziens kā pamatiedzīvotāji, jo pilsēta radīta tukšā vietā pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā, proti, pat latvieši tur būtībā bija iebraucēji.
Par to arī ir šī filma - par cilvēku likteņiem, par bažām saistībā ar potenciālo iestāšanos Eiropas Savienībā, par piederību vai nepiederību Latvijai. Kā jau labam dokumentālajam kino tas ir raksturīgi, vērtējuma daļa tiek atstāta skatītājam. Akmenī iekaltu patiesību tā īsti jau nav, un vairumā gadījumu nav arī tās īstās un pareizās receptes, ko tad īsti vajadzētu iesākt ar šādu pilsētu kā Seda. Kā nodrošināt cilvēkiem darbu? Kā viņus pilnvērtīgi, nevis formāli integrēt Latvijā? Un vai viņus vispār vajag integrēt?
Raugoties no "pareizām" nacionālām pozīcijām, visvienkāršāk ir nodēvēt Sedu par okupācijas sekām, ko nepieciešams novērst. Taču praksē (vismaz manā, nebūt ne vienīgajā un pareizajā skatījumā) viss ir daudz sarežģītāk, un te nav runa par Cilvēktiesību konvencijām un vispārīgiem principiem. Tā nu ir sanācis, ka Seda, tieši tāda, kāda tā ir, kļuva par mūsdienu Latvijas sastāvdaļu - ar Staļina laika arhitektūru, milzīgu nepilsoņu procentu un kūdras dzelzceļu, kura potenciāls nākotnē varētu būt drīzāk tūrisma nozarē, nekā rūpniecībā, taču skaidrības par šo nākotni nevienam nav. Un par Latvijas valsts sastāvdaļu ir kļuvuši arī tādi cilvēki, kā filmā rādītais vīrs ar lielo bārdu, kurš deviņdesmito gadu sākumā bija mēģinājis atgriezties dzimtajā Krievijā, bet sapratis, ka tās vairs nav viņa mājās. Vai Latvija ir kļuvusi par viņa mājām? Droši vien - tikai daļēji, un tur jau arī ir tā traģēdija.
Šis apraksts sanāca tikai daļēji par filmu, vairāk - par manis paša pārdomām tās (un Sedas apmeklējuma) iespaidā. Ar to dokumentālais kino ir labs - tas liek man kā skatītājam domāt. Domāt par to, kur mēs esam, kurp mēs dodamies un ko mēs ēdīsim pusdienas?
2012-11-12
comments powered by Disqus