Septiņas neveiklas seksa reizes
Ja tev pēkšņi kādu dienu rodas vēlme noskatīties Lienes Lindes filmu "Septiņas neveiklas seksa reizes", kas 2017. gadā saņēmusi Lielo Kristapu kā labākā studentu filma, tev ir vērts zināt vairākas būtiskas lietas, par ko, iespējams, būtu vērts bijis aizdomāties arī man pirms ierosināju Marinai to skatīties.
Pirmkārt, iespējams šī būtu tā reize, kur arguments - reku, šajā filmā galvenajā lomā ir Inga Tropa, patiesībā ir arguments tam, ka tev šo filmu nemaz nevajag skatīties. Proti, vismaz man nav idejiski nav sevišķas vēlmes no aktrises un režisores, kuru ja ne apbrīnoju, tad vismaz noteikti ļoti cienu un labprāt skatos viņas veidotas izrādes, redzēt tik daudz miesas, kā to var sagaidīt no šāda nosaukuma filmas. Un, ja nu kas - arī Klāvu Melli tu te redzēsi, iespējams, vairāk nekā tev gribētos. Idejiski man nav problēmu skatīties filmas ar bagātīgām seksa ainām, taču latviešu aktieri, kurus pierasts redzēt teātrī, kaut kā ar to man kopā nelīmējas. Ne tādā ziņā, ka Tropa netiktu ar savu lomu galā, bet ka laikam jau es nemaz negribu viņu šādā lomā redzēt.
Otrkārt, vērts ievērot, ka šī nav filma "Septiņas neveiklas seksa reizes", bet gan filma par filmas "Septiņas neveiklas seksa reizes" tapšanu. Filmas satura lielu daļu veido radošās komandas mēģinājumi pārliecināt bargos vērtētājus, ka šādas filmas uzņemšana ir vērtīga un tai ir jāpiešķir (gan jau KKF) finansējums. Līdz ar to reāli te tiek atainotas trīs neveiklas seksa reizes. Protams, ja vien nav tā, ka tās pārējās četras ir ainās ar vērtētājiem, nevis ar Tropu (kas, protams, ir gana ticams variants, jo kālab gan lai arī to nesauktu par seksu). Ar šo meta-stāsta klātbūtni filma itin labi atbruņo savus potenciālos kritiķus - visus potenciālos pārmetumus, ko filma varētu saņemt, tā sevī jau ietver un beigu beigās tu neko tai īsti vairs nevari pārmest - viss jau ir izteikts pašā filmas tekstā, par to, vai tas atspoguļo mūsdienu jauniešu realitāti, vai šāda filma vispār kādam ir vajadzīga un tamlīdzīgi. Un tas meta saturs ir labs, tā dēļ es pat gandrīz vai varētu filmai piedot to, ko es nebūtu gribējis tajā redzēt, kas, starp citu, apliecina, ka latviešu skatītājs (proti, es) nav šādai filmai gatavs, kā arī tajā tiek izteikts.
Un tomēr vairāk par seksu no šīs filmas man atmiņā būs palicis kas gluži cits, kaut kas skaists un ļoti baudāms. Proti, tas ir Juris Simanovičs, kas spēlē ģitāru un dzied "Kad nekas nav palicis tevī" - tas, lūk, ir patiešām skaisti, ar vai bez seksa. Un šī dziedājuma dēļ varu teikt - man nav žēl, ka šo filmu noskatījos (ok, sevišķi žēl jau nebūtu arī citādi, kā nekā tā ir tikai 25 minūtes gara).
Pirmkārt, iespējams šī būtu tā reize, kur arguments - reku, šajā filmā galvenajā lomā ir Inga Tropa, patiesībā ir arguments tam, ka tev šo filmu nemaz nevajag skatīties. Proti, vismaz man nav idejiski nav sevišķas vēlmes no aktrises un režisores, kuru ja ne apbrīnoju, tad vismaz noteikti ļoti cienu un labprāt skatos viņas veidotas izrādes, redzēt tik daudz miesas, kā to var sagaidīt no šāda nosaukuma filmas. Un, ja nu kas - arī Klāvu Melli tu te redzēsi, iespējams, vairāk nekā tev gribētos. Idejiski man nav problēmu skatīties filmas ar bagātīgām seksa ainām, taču latviešu aktieri, kurus pierasts redzēt teātrī, kaut kā ar to man kopā nelīmējas. Ne tādā ziņā, ka Tropa netiktu ar savu lomu galā, bet ka laikam jau es nemaz negribu viņu šādā lomā redzēt.
Otrkārt, vērts ievērot, ka šī nav filma "Septiņas neveiklas seksa reizes", bet gan filma par filmas "Septiņas neveiklas seksa reizes" tapšanu. Filmas satura lielu daļu veido radošās komandas mēģinājumi pārliecināt bargos vērtētājus, ka šādas filmas uzņemšana ir vērtīga un tai ir jāpiešķir (gan jau KKF) finansējums. Līdz ar to reāli te tiek atainotas trīs neveiklas seksa reizes. Protams, ja vien nav tā, ka tās pārējās četras ir ainās ar vērtētājiem, nevis ar Tropu (kas, protams, ir gana ticams variants, jo kālab gan lai arī to nesauktu par seksu). Ar šo meta-stāsta klātbūtni filma itin labi atbruņo savus potenciālos kritiķus - visus potenciālos pārmetumus, ko filma varētu saņemt, tā sevī jau ietver un beigu beigās tu neko tai īsti vairs nevari pārmest - viss jau ir izteikts pašā filmas tekstā, par to, vai tas atspoguļo mūsdienu jauniešu realitāti, vai šāda filma vispār kādam ir vajadzīga un tamlīdzīgi. Un tas meta saturs ir labs, tā dēļ es pat gandrīz vai varētu filmai piedot to, ko es nebūtu gribējis tajā redzēt, kas, starp citu, apliecina, ka latviešu skatītājs (proti, es) nav šādai filmai gatavs, kā arī tajā tiek izteikts.
Un tomēr vairāk par seksu no šīs filmas man atmiņā būs palicis kas gluži cits, kaut kas skaists un ļoti baudāms. Proti, tas ir Juris Simanovičs, kas spēlē ģitāru un dzied "Kad nekas nav palicis tevī" - tas, lūk, ir patiešām skaisti, ar vai bez seksa. Un šī dziedājuma dēļ varu teikt - man nav žēl, ka šo filmu noskatījos (ok, sevišķi žēl jau nebūtu arī citādi, kā nekā tā ir tikai 25 minūtes gara).
2021-12-23
comments powered by Disqus