Nākamgad tai pašā laikā

Nezinu, vai vispirms man radās doma, ka Lieldienās jābrauc uz Liepāju, vai vispirms es noskaidroju, ka Klusajā sestdienā Liepājas teātrī skatāmas divas izrādes un uz abām ir pieejamas biļetes. Kā lai arī nebūtu, uz vienu no tām bija paredzēts iet man, uz otru - Marinai. Tikai dienu pirms reālā teātra apmeklējuma vienojāmies, kurš ies uz kuru. Arguments izrādījās dzelžains - Marina uz Liepāju bija atbraukusi bez publiskam pasākumam piemērotas kleitas, kamēr man šādas problēmas nebija - jebkura kleita, ko es uzvilktu, nebūtu piemērota publiskam pasākumam. Līdz ar to man tika izrāde trijos dienā, bet Marinai - sešos vakarpusē.

Par "Nākamgad tai pat laikā" biju noskaidrojis pietiekami, lai justos atnācis uz izrādi sagatavojies. Kanādiešu dramaturga luga par vīrieti un sievieti, kuriem ir vienas nakts sakars, kas ilgst divdesmit četrus gadus - proti, viņi tiekas reizi gadā, lai atkal tiktos pēc gada. Abi ir (laimīgi) precējušies, abiem ir vairāki bērni, bet kaut kas viņus tur kopā, turklāt šis kaut kas neliek viņiem pamest savas līdzšinējās ģimenes, bet vienmēr saglabājas šis ikgadējās tikšanās rituāls.

Bernarda Sleida rakstītā luga ar lieliem panākumiem ilgus gadus izrādīta Brodvejā, tāpat dažādos teātros visādās pasaules malās, piedzīvojusi ekranizāciju (laikam pat vairākas), taču es noteikti neietu tik tālu, lai apgalvotu, ka tā būtu patiešām laba. Un primāri manas problēmas nav saistītas ar to, ka es nespētu noticēt tās premisai. Kas attiecas uz attiecībām starp diviem (un vairākiem) cilvēkiem, es diez vai par kaut ko teiktu: "Nē, tā gan nevar būt!", bet ne tajā ir Sleida problēma. Viņa dialogi gluži vienkārši nav viendabīgas kvalitātes, joki reizēm ir pārāk jēli un paņēmieni, kā bīdīt uz priekšu sižetu - pārāk acīmredzami un nedabiski. Sākot kaut vai ar to, ka kamēr atbilstoši saturam, mēs redzam tik vien kā varoņu tikšanās ik pēc pieciem gadiem, visur pa vidu ir vēl 4 tikšanās reizes, kuras it kā notikušas mums neredzot, taču šķiet, ka viss svarīgais varoņu dzīvē notiek tikai dažu mēnešu periodā pirms katras piektās tikšanās, līdz ar to katru reizi varoņiem tiek kāds lielāks pārsteigums. Un, protams, arī satiekoties atkal, ja viņu sarunā uzpeld kaut kas no pagātnes, tad, protams, tas būs tikai no piecgažu tikšanās reizēm.

Tas gan neko nepasaka par izrādi - no apšaubāmas kvalitātes teksta var radīt ģeniālu izrādi un otrādi. Taču krievu režisors Sergejs Ščipicins nav varējis sevišķi nogludināt Sleida vājumus, tos papildinot ar pats savām problēmām. Lielākā no tām - tas, ka izrāde ir dziedoša, turklāt - slavenas dziesmas dziedoša. Kas attiecas uz slavenām dziesmām un to interpretācijām, tur ir ļoti smalka māksla, kā radīt kaut ko tādu, lai iepriecinātu piekasīgu personāžu, tādu kā mani. Es noteikti nebūšu tas cilvēks, kas priecīgi sauks: "O, viņi ir iekļāvuši izrādē Lennona Imagine - cik forši!" Nē, es būšu tas cilvēks, kurš teiks - tas vien, ka ar vokālā pedagoga palīdzību aktieris ir iemācījies dziedāt pareizi, nenozīmē, ka viņam obligāti ir jādzied. Un īpaši tādu jau tāpat visur kur pārspēlētu dziesmu kā "Imagine", manuprāt, nav vērts dziedāt vidēji statistiskajam latviešu teātra aktierim. Jā, Agnese Jēkabsone, nenoliedzami prot dziedāt - viņai ir ne vien tehniskā varēšana, bet arī savs stiliņš, par pārējiem tikām varu teikt ne vairāk kā to, ka dziedāšana bija kompetenta. Līdz ar to es neslavināšu šo izrādi tās muzikālā satura dēļ - protams, dziesmas ir skaistas, bet tā nudien nav liela māksla - atlasīt skaistas dziesmas no piecdesmitajiem-septiņdesmitajiem gadiem, un liela māksla nebūtu pat atlasīt kaut ko mazāk nodreijātu kā šeit dzirdamais materiāls.

Vispār jāatzīst - jo tālāk šī izrāde atkāpjas, jo mazāk es esmu par to sajūsmā. Skatīšanās laikā patiesībā pat šķita ļoti ok, bet šī ir tā reize, kad pēcgarša kļūst arvien rūgtāka un rūgtāka ar laiku, nevis otrādi - šī galīgi nav no tām izrādēm, kuras tu iemīli retrospektīvā. Tas ir līdzīgi kā ar junk food - pirmajā brīdī šķiet garšīgi, bet pēc tam tu saproti, ka īsti paēdis neesi, bet nobarojies gan. Tērpi - jā, ir ļoti skaisti, rats, kurš veido skatuvi un pārliekamie gultas matrači, kas simbolizē laika ritējumu - lieliski. Aktierspēle man patiesībā arī patika - vismaz abu sieviešu noteikti. Bet izrāde kā vienots veselums - tāds viegls izklaides gabals ar pāris stipri apšaubāmiem klišejiskiem emocionāliem momentiem, kas tur ir vienkārši asariņas izspiešanai, nekam vairāk. Tīri kā baudījumu acīm šo izrādi noskatīties var, bet - vai vajag, par to gan neesmu drošs.
2019-04-20
7.0
comments powered by Disqus