Atmiņas par nākotni
Kā izrādās, Sigismunds Kržižanovskis rakstīja arī diezgan tradicionālu zinātnisko fantastiku - vai vismaz kaut ko līdzīgu tādai zinātniskajai fantastikai, kas tapa Rietumos, tiesa, bagātinot to ar itin "kafkiāniskiem" elementiem. "Atmiņas par nākotni" vēsta par kādu zēnu, vēlāk vīrieti, kurš visu savu dzīvi velta, lai pakļautu laiku. Jau no agras bērnības Maksu Štereru interesē laika fenomens, un šajā interesē ietilpst tēva lielā pulksteņa mehānismu periodiska čakarēšana. Tas, ko viņš vēlas apgūt, ir iespēja ceļot laikā, un patiesībā nekas cits dzīvē viņu sevišķi neinteresē, un par viņa lielāko uzdevumu kļūs laika mašīnas izgatavošana.
Interesanti, ka grāmata ir "self-conscious" - Šterers pat iepazīstas ar Velsa "Laika mašīnu" un atzīst to par nepareizu esam, jo "pa īstam" ceļošana laikā notiktu citādāk. Dīvainā kārtā gan tad, kad viņš beidzot tiek līdz pašai ceļošanai laikā, piegājiens sanāk itin līdzīgs kā Velsa gadījumā (paša ceļojuma norises apraksts, nevis tas, ko viņš piedzīvo, jo tā īsti jau viņš neko nepiedzīvo). Tomēr grāmata lielākoties nav par nākotni, bet gan par gatavošanos, jo Šterera plānus itin pamatīgi traucē tādi notikumi kā februāra un oktobra revolūcijas, Pirmais Pasaules karš, īpašumu zaudēšana, un tā tālāk. Lieki teikt, ka grāmatas lasīšanas procesā ne mirkli nezūd sajūta, ka "Atmiņas par nākotni" netika rakstītas ar sevišķām cerībām uz publicēšanu - vai vismaz ne ar lielākām cerībām uz publicēšanu padomijā, kā tas bija labāko Bulgakova darbu gadījumā. Jā, vispār es teiktu, ka tīri no fantastikas viedokļa šī grāmata ir līdzīga "Suņa sirdij" - tādā ziņā, ka tur no vienas puses ir drusku tehniskās puses, kā tas notiek, bet vienlaikus - nav tāda izteikta piedzīvojuma elementa. Patiesībā tā daļa, kas attiecas tieši uz Šterera veiksmīgo ceļojumu laikā, ir neveiksmīgākā tās daļa - pirms tam teksts ir daudz dzīvāks un ticamāks, kamēr par nākotnes jautājumiem tā rodas sajūta, ka Kržižanovskim īsti nebija skaidrs, ko ar to visu iesākt. Grāmata gana interesanta, bet joprojām "Burtu slepkavu klubs" man paliek mīļākā viņa grāmata.
Interesanti, ka grāmata ir "self-conscious" - Šterers pat iepazīstas ar Velsa "Laika mašīnu" un atzīst to par nepareizu esam, jo "pa īstam" ceļošana laikā notiktu citādāk. Dīvainā kārtā gan tad, kad viņš beidzot tiek līdz pašai ceļošanai laikā, piegājiens sanāk itin līdzīgs kā Velsa gadījumā (paša ceļojuma norises apraksts, nevis tas, ko viņš piedzīvo, jo tā īsti jau viņš neko nepiedzīvo). Tomēr grāmata lielākoties nav par nākotni, bet gan par gatavošanos, jo Šterera plānus itin pamatīgi traucē tādi notikumi kā februāra un oktobra revolūcijas, Pirmais Pasaules karš, īpašumu zaudēšana, un tā tālāk. Lieki teikt, ka grāmatas lasīšanas procesā ne mirkli nezūd sajūta, ka "Atmiņas par nākotni" netika rakstītas ar sevišķām cerībām uz publicēšanu - vai vismaz ne ar lielākām cerībām uz publicēšanu padomijā, kā tas bija labāko Bulgakova darbu gadījumā. Jā, vispār es teiktu, ka tīri no fantastikas viedokļa šī grāmata ir līdzīga "Suņa sirdij" - tādā ziņā, ka tur no vienas puses ir drusku tehniskās puses, kā tas notiek, bet vienlaikus - nav tāda izteikta piedzīvojuma elementa. Patiesībā tā daļa, kas attiecas tieši uz Šterera veiksmīgo ceļojumu laikā, ir neveiksmīgākā tās daļa - pirms tam teksts ir daudz dzīvāks un ticamāks, kamēr par nākotnes jautājumiem tā rodas sajūta, ka Kržižanovskim īsti nebija skaidrs, ko ar to visu iesākt. Grāmata gana interesanta, bet joprojām "Burtu slepkavu klubs" man paliek mīļākā viņa grāmata.
2018-01-22
comments powered by Disqus