Fru Hjelde

Pirms rakstīt par pašu šo grāmatu no tās satura viedokļa, vērts mazliet pakavēties pie konkrētā tās izdevuma, kurš nonāca manās rokās, un pie tās autores. Sigrida Unsete mūsdienās laikam nav pati labāk zināmā divdesmitā gadsimta pirmās puses autore, taču savas literārās darbības gados viņa gan bija pietiekami ievērojama, ko veicināja viņas pirmā izdotā romāna pirmais teikums: "Esmu bijusi neuzticīga savam vīram." Unsetes proza divdesmitā gadsimtā no otrās līdz ceturtajai desmitgadei bija gana plaši zināma un ne jau pilnīgi nejauši viņa 1928. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, kļūstot tikai par otro sievieti vēsturē, kas izpelnījusies šādu atzinību.

Tiktāl par autori, bet turpinājumā - par grāmatu. Grāmata (krieviskā tulkojumā), kas nonāca manās rokās un kuras pirmajā lappusē redzams ar zīmuli rakstīts tās īpašnieces (manas vecmāmiņas) Ludmilas Znotiņas vārds, ir 1930. gadā izdota Rīgā, apgādā "Grāmatu draugs", kas vispār tolaik izdeva itin daudz kvalitatīvas literatūras krievu valodā, galvenokārt tādas, kādu nemaz nebūtu bijis iespējams izdot uz Austrumiem no Latvijas. Konkrētā grāmata gan nav uzskatāma par "Grāmatu drauga" tipogrāfijas virsotni, jo tajā ir divas izcilas kvalitātes kļūdas - vienā vietā ir sajaukta lappušu secība, bet citā divas lappuses ir gadījušās kājām gaisā (un itin droši varu apgalvot, ka tā nav vēlāk notikušas grāmatas remontēšanas vaina, jo abas kļūdainas vietas ir tā veidotas, ka fiziski nebūtu bijis iespējams attiecīgās lappuses grāmatā ievietot pareizi). Diez vai to var saukt par bibliogrāfisku retumu, bet man ar šādu parādību līdz šim saskarties nebija gadījies. Jā, un vēl viena būtiska detaļa - oriģinālvalodā šis darbs, kuram krievu valodā dots nosaukums "Любовь отзвучала...", patiesībā bija tikai puse no 1917. gadā izdotas grāmatas, kamēr Latvijas apstākļos tas tapis par patstāvīgu lielumu.

Un tomēr - par ko ir pati grāmata? O, tas ir gana interesanti, lai arī ne tik skandalozi kā Unsetes debija literatūrā. Šis darbs skar tēmu "laulības krīze", taču darīšana te nebūs gluži ar neuzticību vīram, tik vienkārša tā lieta nebūs. Pēc ilgākiem gadiem ārzemēs kāds vīrs atgriežas dzimtajās vietās Norvēģijā, kur viņš sastop parkā sievieti ar bērnu, kura ir atkal gaidībās. Kādreiz viņa māsa un šī sieviete, tolaik meitene, bija bijušas labas draudzenes. Tagad Viņa (Uni Hjelde, grāmatas galvenā varone) ir trīs un drīz jau četru bērnu māte, kurai aiz muguras ir gadi kā perspektīvai aktrisei, bet tagadējā dzīve sastāv no vienas vienīgas ģimenes un nebeidzamiem mājas darbiem. Viņš ir bijis precējies ārzemēs, bet viņa laulība izira lielā mērā pateicoties tam, ka viņš ir garlaicīgs. Taču sanāk tā, ka Viņš un Viņa satuvinās, turklāt bez kaut kā tāda, ko varētu saukt par "grēku". Viņi tiekas slepenībā un sarunājas, jo vismaz kaut kādā mērā viņi viens otru saprot un saprot to, ka otrs savā dzīvē nejūtas piepildīts, jo ir atteicies no pārāk daudz kā, iegūstot tikai mazumiņu.

Grāmata ir patiešām interesanta, un es pat teiktu vērtīga - no tās kategorijas, kas tev liek aizdomāties par dažādām lietām dzīvē, kuras tu citādi uzskati par pašsaprotamām. Tā nesniedz vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, un vienlaikus - tā tevi arī līdz galam nenospiež uz ceļiem. Ļoti spēcīga literatūra, un šajā brīdī mani galīgi nešokē, kā tas nākas, ka kaut kāda man līdz šim nezināma rakstniece var būt Nobela prēmijas laureāte. Proti, ja kaut kas šokē - kāpēc viņa ir tik mazzināma mūsdienās. Par ko man šobrīd nav nekādu šaubu, ka es centīšos dabūt lasīt vēl kaut ko no viņas uzrakstītā. Un, ka šī konkrētā grāmata savu vietu bibliotēkā saglabās.
2021-09-25
8.5
comments powered by Disqus