Piktais sentiments
Pērn izlasīju pirmo tulkotājas Silvijas Brices piezīmju grāmatu, tagad pienāca kārta tās turpinājumam "Piktais sentiments". Jautājums: vai kārta var pienākt? Atbilde: kāju tai nav, līdz ar to, iespējams, nevar. Tiesa, neatrodu arī liecības, ka tā teikt nedrīkstētu un pirmskara presē šis ir plaši lietots vārdu savienojums. Bet vecajiem laikrakstiem arī pārmērīgi uzticēties nevajadzētu: kamēr Silvija Brice šajā grāmatā izvērsti skaidro, ka "vēl arvien" jālieto, raksturojot procesus, kam lemts izbeigties ("manā glāzē vēl arvien ir alus"), kamēr "arvien" raksturo to, kas būs mūžam (kā dziesmā par utaino un zili pelēko sišanu), tikām "Latvijas Kareivja" 1929. gada 5. marta numurā lasāms: "2 miljoni markas vai drusku vairāk par 2 1/2 milj. latu jau izdoti Vācijā dzelzceļu notīrīšanai no sniega, kas arvien turpina snigt." Un es esmu pārliecināts, ka šī nebija "arvien" tipa snigšana, pretējā gadījumā Vācijā dažus gadus vēlāk par kancleru kļūtu nevis Ādolfs, bet gan Elza no "Frozen" vai arī tā ļaunā ledus karaliene no "Nārnijas hronikām".
Kālab rakstu par gramatikas niansēm (un satraucos par to, cik tieši kļūdains ir teksts, kurā par tām rakstu)? Silvija Brice šajā grāmatā ļoti kritiski vērtē latviešu valodas aktuālo stāvokli un nākotnes perspektīvas, un es nevēlētos būt galvenais vaininieks tajā, ka pēc dažiem gadiem latviešu jauniešu savstarpējās sarunas vairāk līdzināsies videospēles "The Sims" personāžu dialogiem nekā Blaumaņa latviešu valodai. Brices satraukumu es varu saprast, pat par savu vārdu krājumu man ir nopietnas bažas, kur nu vēl par to, cik maz no dzimtās valodas zina gados jaunāka paaudze. Reizē gan manī ir arī dumpīgais velniņš, kurš atbildīgos valodniekus uzskata par iesīkstējušiem sakārņiem, kas nespēj pieņemt valodas mainīšanos laika gaitā un to, ka ir valodas likumi, kuri nekad nav strādājuši. Piemēram, gadam nekad kāju nav bijis, bet vārdu "nākošgad" lietoja pirms simts gadiem, pirms piecdesmit un lieto joprojām, lai gan nedrīkst un nedrīkstēja.
Patiesībā gan šajā grāmatā nemaz tik daudz par valodu nav rakstīts, lielākā tās daļa, līdzīgi kā "Baigās piezīmes" vēsta par autores piedzīvojumiem, ar riteni braucot gar jūras krastu saullēktā. Tur gan, manuprāt, mazāka nozīme ir autores novērojumiem, bet vairāk - iespējai pilnvērtīgi demonstrēt to, cik bagāta ir pašas Silvijas Brices valoda, apliecinot to, ka par tādu it kā pašsaprotamu lietu kā saules iznākšana virs apvāršņa katru rītu ir iespējams uzrakstīt tik smeķīgi, lai tev kā lasītājam nebūtu sajūta, ka tā jau tāda atkārtošanās vien. Bet te - katrs saullēkts ir citāds, pludmalē novērojamie eksponāti - gan cilvēki, gan kaijas ar saviem kabačiem, gan autores dzelzs rumaka emocijas, tas ir mūžīgā dinamikā un smadzeņu garšas kārpiņām šī grāmata ir patīkams piedzīvojums. Iespējams, es būtu novērtējis, ja autore būtu izvairījusies no daļas komentāru par procesiem valstī (ārpus valodas), savu personīgo pozīciju jautājumos, kuros tā mani sevišķi neinteresē, bet... drošākais variants būtu tagad šo aprakstu noslēgt, kamēr neesmu pats atklājis savu pozīciju, turklāt esmu jau noguris atkal un atkal dzēst jau uzrakstītos teikumus, juzdams, ka kaut kas tur gramatiski galīgi salaists dēlī.
Kālab rakstu par gramatikas niansēm (un satraucos par to, cik tieši kļūdains ir teksts, kurā par tām rakstu)? Silvija Brice šajā grāmatā ļoti kritiski vērtē latviešu valodas aktuālo stāvokli un nākotnes perspektīvas, un es nevēlētos būt galvenais vaininieks tajā, ka pēc dažiem gadiem latviešu jauniešu savstarpējās sarunas vairāk līdzināsies videospēles "The Sims" personāžu dialogiem nekā Blaumaņa latviešu valodai. Brices satraukumu es varu saprast, pat par savu vārdu krājumu man ir nopietnas bažas, kur nu vēl par to, cik maz no dzimtās valodas zina gados jaunāka paaudze. Reizē gan manī ir arī dumpīgais velniņš, kurš atbildīgos valodniekus uzskata par iesīkstējušiem sakārņiem, kas nespēj pieņemt valodas mainīšanos laika gaitā un to, ka ir valodas likumi, kuri nekad nav strādājuši. Piemēram, gadam nekad kāju nav bijis, bet vārdu "nākošgad" lietoja pirms simts gadiem, pirms piecdesmit un lieto joprojām, lai gan nedrīkst un nedrīkstēja.
Patiesībā gan šajā grāmatā nemaz tik daudz par valodu nav rakstīts, lielākā tās daļa, līdzīgi kā "Baigās piezīmes" vēsta par autores piedzīvojumiem, ar riteni braucot gar jūras krastu saullēktā. Tur gan, manuprāt, mazāka nozīme ir autores novērojumiem, bet vairāk - iespējai pilnvērtīgi demonstrēt to, cik bagāta ir pašas Silvijas Brices valoda, apliecinot to, ka par tādu it kā pašsaprotamu lietu kā saules iznākšana virs apvāršņa katru rītu ir iespējams uzrakstīt tik smeķīgi, lai tev kā lasītājam nebūtu sajūta, ka tā jau tāda atkārtošanās vien. Bet te - katrs saullēkts ir citāds, pludmalē novērojamie eksponāti - gan cilvēki, gan kaijas ar saviem kabačiem, gan autores dzelzs rumaka emocijas, tas ir mūžīgā dinamikā un smadzeņu garšas kārpiņām šī grāmata ir patīkams piedzīvojums. Iespējams, es būtu novērtējis, ja autore būtu izvairījusies no daļas komentāru par procesiem valstī (ārpus valodas), savu personīgo pozīciju jautājumos, kuros tā mani sevišķi neinteresē, bet... drošākais variants būtu tagad šo aprakstu noslēgt, kamēr neesmu pats atklājis savu pozīciju, turklāt esmu jau noguris atkal un atkal dzēst jau uzrakstītos teikumus, juzdams, ka kaut kas tur gramatiski galīgi salaists dēlī.
2025-06-17
comments powered by Disqus