Kazhes pierakstu burtnīca

Lielākie sarežģījumi, lai uzrakstītu savus izvērstus iespaidus par performanci "Dažreiz traks Dievs", man radās, mēģinot noskaidrot, kas īsti ir šajā priekšnesuma autori. BUTŌ laboratorija sevišķi neafišē tajā ieaistītos cilvēkus, izņemot Simonu Orinsku, kura droši vien ir tās veidotāja. Par konkrēto peformanci atrodu vien dažas drupačas, no kurām var mēģināt salikt kaut kādu bildi. Cik labi vai slikti šo bildi man izdosies pārlikt vārdos, par to ir lielas šaubas. Līdz ar to labākajā gadījumā tu vari cerēt šajā aprakstā ieraudzīt Saules gaismas atspīdumu uz Mēness virsmas, kas retranslēts caur duļķainu purva ūdeni naivisma mākslinieka veidotā gleznā, kuras reprodukciju tu redzi VGA ekrānā, kas attēlo vien 256 krāsas. Proti, aproksimāciju no aproksimācijas no aproksimācijas un tā tālāk.

Iesākumā droši vien vajadzētu mēģināt saprast, kas vispār ir butō. Ņemu talkā aprakstu no kāda kursa, kuru pasniedz Simona Orinska: "Butō ir Japānā 20. gs. 50. gadu beigās radusies kustību mākslas forma un avangarda māksla. Butō nozīmē “solis tumsā” - ne vien atsaucoties uz atombumbas izraisīto traģēdiju japāņu nācijas apziņā, bet arī aktualizējot apziņas izmainīto stāvokli, kas rosina saikni ar arhetipiskiem tēliem, radošumu un ikdienā apslēptajiem resursiem. Butō ir arī atgriešanās pie senajām, pirmatnējām saknēm." Nekas diži skaidrs nekļūst, bet atslēgas vārdi, manuprāt, ir "Japāna", "kustību mākslas forma", "avangards". Vai es to zināju, pirms gāju skatīties "Dažreiz traks Dievs"? Nezināju vis, tālāk par vārdu "Japāna" vismaz nē. Ko es no šī priekšnesuma gaidīju? Nojautu, ka tā būs dejas izrāde un to, ka līdz šim manas attiecības ar dejas izrādēm bijušas formā "problēma nav tevī, problēma ir manī", bet biju gatavs dot tām vēl vienu iespēju.

Sākās viss ar to, ka uz skatuves (ja šo telpu festivāla "Ecosystemic" teltī var saukt par skatuvi) iznāca vīrs melnā, kura vaibstos šķita jaušams kaut kas austrumniecisks. Patiesībā tas bija Kaspars Rolšteins - viens no Hardija Lediņa domubiedriem, operas "Rolstein On The Beach" dalībnieks un vārda devējs, kā arī konceptalbuma "Genādijs klauvē pie durvīm" dalībnieks. Šis vīrs melnā ieslēdza audio pavadījumu. Cūkas rukšķēja, trauki šķindēja, kāds sēdēja pie galda. Vai tas bija dažreiz traks dievs, kas nemāk lietot porcelānu? To tik droši neņemos teikt. Kādu laiku man pat šķita - tā arī būs visa izrāde, audio saturs. Bet nē - nebija vis. Parādījās divas dāmas: viena no viņām pati Simona Orinska, otra - kāda cita, precīzāk pateikt tāpat nespēšu. Orinska grimēta tā, kā es būtu gaidījis no japāņu teātra, otra - ar rozā flamingo z galvas. Vēl bija arī fona mākslinieces (dejotājas?), viscaurs melnas ar ogli vai sodrējiem un jūras izskalotiem koku gabaliem rokās.

Tas, kas notika tālāk, bija dīvaini - tā noteikti nebija tāda dejas izrāde, kādu es to būtu gaidījis. Turklāt tā bija arī muzikāla izrāde, Kasparam Rolšteinam, Sarmai Gabrēnai un Jēkabam Voļatovskim nodrošinot tās muzikālo pusi, kura gan arī bija kaut kas drīzāk uz "Metal Machine Music" pusi, nevis muzikāla šī vārda tradicionālākajā izpratnē. Sākotnēji biju skeptisks - jo tas nebija tas, ko biju gaidījis. Bet pamazām arī mani šī dažreiz trakā Dieva gaidīšana pārņēma, un uz izrādes beigām, kad arī publiku iesaistīja priekšnesumā ar nažiem un bungāšanu pa galdu, es biju tajā visā iekšā, sajutu to, ko nespēju aprakstīt vārdiem, bet kaut kāds spēks visā tajā rituālā bija. Un, lai arī es neko no šīs performances patiesībā nesapratu, pēcgarša tai bija ļoti laba, lai arī nezinu, vai vēl kādam citam es ieteiktu to izbaudīt.

P.S. Simona Orinska piedalījās vienīgajā no redzētajām "Kvadrifrona" izrādēm, kas man sagādāja vilšanos - "Zvēri ir nemierīgi". Un viņa ir piedalījusies arī JRT izrādē, kuru gan neesmu redzējis - "Marķīzē de Sadā". Vai tam ir kāda saistība ar "Dažreiz trako Dievu"? Diez vai, bet šķita pareizi šādu faktu piesaukt.