Iespēja viena
Nezinu, kā īsti tas sanāca, bet šodien mana rīta skrējiena muzikālais pavadījums bija Singapūras satina pirmais albums, un tā kā skrējiens bija gana ilgs, lai tas izskanētu divas reizes, jūtos tiesīgs izteikt savu viedokli par to, cik labs viņiem šis ieraksts sanācis).
Tā kā man praktiski nav nekādas sajēgas par to, kas notiek pašmāju repa lauciņā (un par globālajām tendencēm šajā mūzikas stilā esmu vēl mazāk informēts), tad man nav īsti skaidrs, kāda īsti ir Satīna loma šajā subkultūrā - vai viņus uzskata par "nopietnu" kolektīvu vai par ākstiem - proti, vai viņi gadījumā nav repa Bermudu divstūris. Skaidrs, ka par simtprocentīgi nopietnu apvienību viņus saukt nevar, bet cik toši nenopietni viņi ir, tam man pietrūkst konteksta.
Galīgi neesmu šādā mūzikā kompetents, līdz ar to mans viedoklis labākajā gadījumā būs raksturojams kā Jūdas grašu pārfrāzējums "katrs mudaks tagad recenzents". Sākšu ar to, kas man te patika - rīmes viņiem lielākoties ir asprātīgas un par spīti tam, ka tēmas narkotikas un maukas nav īsti man pašas tuvākās, par ko pasmieties tur ir gana daudz iespēju. Potenciāls visādām frāzēm no viņu leksikas iegūt plašu lietojumu sabiedrībā ir liels. Piedziedājumi lielākoties ir ļoti lipīgi, un varu iztēloties, ka par spīti manu nicīgo attieksmi pret šo mūzikas stilu viņu koncertā atmosfēras kvalitāti varētu novērtēt. Dažas dziesmas ir īpaši veiksmīgas - "Flex Draudzene", "Book of Ra", "Bļa, bet diez vai", "Miera nav".
Kas mazāk pārliecina? Pirmkārt, lai arī hiphops primāri vienmēr ir par tekstiem un bīti ir otrā plānā, bet pat šī žanra muzikāli ierobežotajos rāmjos būtu pārspīlēti teikt, ka "Iespēja viena" būtu kreatīvs ieraksts - lielākoties muzikālais pavadījums ir tāds, ka tu vispār nepamani, ka tur ir jebkāds muzikālais pavadījums. Kas attiecas uz dziesmu saturu, tur savukārt manai gaumei ir pārāk daudz viena un tā paša - šaibas, līnijas, pūpoliņi (te gan man pietrūkst konteksta, kas īsti ir pūpoli - vai tos pīpē, inhalē, dur, dzer vai pilina acīs) un klubi. Jā, par klubiem es arī zinu ne īpaši vairāk kā to, ka tādi pastāv. Un skiti starp dziesmām ir no tās kategorijas, ko var noklausīties vienu reizi, bet jau otrajā reizē tos izdzirdot gribas spiest "skip" pogu. Līdz ar to - var jau gadīties, ka turpmāk es šo ierakstu klausīšos katru nedēļu un citēšu pa labi un pa kreisi. Bļa, bet diez vai.
Tā kā man praktiski nav nekādas sajēgas par to, kas notiek pašmāju repa lauciņā (un par globālajām tendencēm šajā mūzikas stilā esmu vēl mazāk informēts), tad man nav īsti skaidrs, kāda īsti ir Satīna loma šajā subkultūrā - vai viņus uzskata par "nopietnu" kolektīvu vai par ākstiem - proti, vai viņi gadījumā nav repa Bermudu divstūris. Skaidrs, ka par simtprocentīgi nopietnu apvienību viņus saukt nevar, bet cik toši nenopietni viņi ir, tam man pietrūkst konteksta.
Galīgi neesmu šādā mūzikā kompetents, līdz ar to mans viedoklis labākajā gadījumā būs raksturojams kā Jūdas grašu pārfrāzējums "katrs mudaks tagad recenzents". Sākšu ar to, kas man te patika - rīmes viņiem lielākoties ir asprātīgas un par spīti tam, ka tēmas narkotikas un maukas nav īsti man pašas tuvākās, par ko pasmieties tur ir gana daudz iespēju. Potenciāls visādām frāzēm no viņu leksikas iegūt plašu lietojumu sabiedrībā ir liels. Piedziedājumi lielākoties ir ļoti lipīgi, un varu iztēloties, ka par spīti manu nicīgo attieksmi pret šo mūzikas stilu viņu koncertā atmosfēras kvalitāti varētu novērtēt. Dažas dziesmas ir īpaši veiksmīgas - "Flex Draudzene", "Book of Ra", "Bļa, bet diez vai", "Miera nav".
Kas mazāk pārliecina? Pirmkārt, lai arī hiphops primāri vienmēr ir par tekstiem un bīti ir otrā plānā, bet pat šī žanra muzikāli ierobežotajos rāmjos būtu pārspīlēti teikt, ka "Iespēja viena" būtu kreatīvs ieraksts - lielākoties muzikālais pavadījums ir tāds, ka tu vispār nepamani, ka tur ir jebkāds muzikālais pavadījums. Kas attiecas uz dziesmu saturu, tur savukārt manai gaumei ir pārāk daudz viena un tā paša - šaibas, līnijas, pūpoliņi (te gan man pietrūkst konteksta, kas īsti ir pūpoli - vai tos pīpē, inhalē, dur, dzer vai pilina acīs) un klubi. Jā, par klubiem es arī zinu ne īpaši vairāk kā to, ka tādi pastāv. Un skiti starp dziesmām ir no tās kategorijas, ko var noklausīties vienu reizi, bet jau otrajā reizē tos izdzirdot gribas spiest "skip" pogu. Līdz ar to - var jau gadīties, ka turpmāk es šo ierakstu klausīšos katru nedēļu un citēšu pa labi un pa kreisi. Bļa, bet diez vai.
2019-06-23
comments powered by Disqus