Ne jau atkal
Būtu pārspīlēti mani saukt par repmūzikas (latviešu vai ārzemju cienītāju), bet tā nu ir sanācis, ka vismaz "Singapūras satīna" daiļradei es nosacīti sekoju. Droši vien tālab, ka viņiem ir gana augsts ironijas līmenis, kas laikam ir vienīgais, kas spēj mani sadraudzēt ar repu.
Savā otrajā studijas albumā Satīna puiši ir mazliet bagātinājuši tematisko klāstu, tā vismaz šķiet, vai arī - tās pašas tēmas aprunā plašākā kontekstā. Proti, kaut kādā mērā arī "Ne jau atakl" ir par narkotikām, meitenēm un fleksēšanu, bet viedi, kā viņi šīs tēmas pasniedz, ir kļuvuši daudzveidīgāki (ne bītu ziņā, bet hiphops, manuprāt, ir tas mūzikas stils, kas vistuvāk līdzinās dziesminieku daiļradei, proti, to klausās vārdu, nevis mūzikas dēļ - vismaz es tā daru). Albumā ir daži patiešām jaudīgi grāvēji, no kuriem noteikti ir izceļama sadarbība ar Horenu Stalbi "Piededzini mann", kas arī žanriski izkāpj ārpus tīrā hiphopa, esot kaut kur pa vidu starp Satīna tradicionālo darbības virzienu un Horena vienu no mūža mīlestībām - regeju. Tāpat lielisks ir izdevies "Hugo Lasis", kas ir veltīts leģendārajam narkotiku baronam (tas, ja kas, Lasim bija īstais vārds, nevis repera kļička), kurš savu darbību izvērsa Latvijas brīvvalstī pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, tādējādi Satīna puiši var repā pieminēt arī Čaksti, Ulmani un Padegu.
Protams, nekādi nevar aizmirst par "Pārāk jauna", kurā SS var teikt, ka ilustrē tipisku Buzzfeed klikšķu rakstu "Tikai astoņdesmitajos gados dzimušie to sapratīs", sūdzoties par meiteni, kura nezina, kas ir Tamagoči, "Motopeles no Marsa" un nav ņēmusi mutē batoniņu "Bingo". Labākais visā šajā padarīšanā man šķiet tas, ka dziesma reizē strādā gan kā nostaļģija par kaut kādiem pagātnē palikušiem sūdiem (būsim reālistiski - Tamagoči un polifoniskas melodijas telefonā nav nekas tāds, par kā trūkumu mūsdienās būtu vērts žēloties), gan kā sarkasms par šo nostaļģiju, ko vislabāk izpauž sašutums, ka jaunā meitene nezina dziesmas no "Need for Speed: Underground", kas liecina par to, ka šādā garā pēc dažiem gadiem ar kultūru būs cauri. Eleganti!
Kas vēl? Saturiski spēcīga ir kompozīcija SSS (kas atšifrējas kā "Savāc savus sūdus"), veiksmīgs padevies "Ofiss", ir vēl daži itin iekačājoši gabali, no skitiem labākais ir "Pirmās recenzijas". Taču viena nopietna problēma šim ierakstam ir - tas ir sasodīti garš un bez vesela virknes skaņdarbu tas pilnīgi neko nebūtu zaudējis. Manuprāt, teju jebkuram mūziķim, kas izdod ierakstu ilgumā virs 45 minūtēm (un šis albums ir 71 minūte), būtu vērts padomāt par to, kurus skaņdarbus viņš tajā iekļautu, ja gribētu izdot vinilu, un, neatkarīgi no tā, vai patiešām taps plate - nogriezt tos taukus, kuri paliktu ārpusē, tādējādi padarot saturu koncentrētāku un baudāmāku. Vienlaikus - ja tādam personāžam kā man repa ierakstā patīk vismaz piecas dziesmas, tas ir ļoti labs rezultāts.
Savā otrajā studijas albumā Satīna puiši ir mazliet bagātinājuši tematisko klāstu, tā vismaz šķiet, vai arī - tās pašas tēmas aprunā plašākā kontekstā. Proti, kaut kādā mērā arī "Ne jau atakl" ir par narkotikām, meitenēm un fleksēšanu, bet viedi, kā viņi šīs tēmas pasniedz, ir kļuvuši daudzveidīgāki (ne bītu ziņā, bet hiphops, manuprāt, ir tas mūzikas stils, kas vistuvāk līdzinās dziesminieku daiļradei, proti, to klausās vārdu, nevis mūzikas dēļ - vismaz es tā daru). Albumā ir daži patiešām jaudīgi grāvēji, no kuriem noteikti ir izceļama sadarbība ar Horenu Stalbi "Piededzini mann", kas arī žanriski izkāpj ārpus tīrā hiphopa, esot kaut kur pa vidu starp Satīna tradicionālo darbības virzienu un Horena vienu no mūža mīlestībām - regeju. Tāpat lielisks ir izdevies "Hugo Lasis", kas ir veltīts leģendārajam narkotiku baronam (tas, ja kas, Lasim bija īstais vārds, nevis repera kļička), kurš savu darbību izvērsa Latvijas brīvvalstī pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, tādējādi Satīna puiši var repā pieminēt arī Čaksti, Ulmani un Padegu.
Protams, nekādi nevar aizmirst par "Pārāk jauna", kurā SS var teikt, ka ilustrē tipisku Buzzfeed klikšķu rakstu "Tikai astoņdesmitajos gados dzimušie to sapratīs", sūdzoties par meiteni, kura nezina, kas ir Tamagoči, "Motopeles no Marsa" un nav ņēmusi mutē batoniņu "Bingo". Labākais visā šajā padarīšanā man šķiet tas, ka dziesma reizē strādā gan kā nostaļģija par kaut kādiem pagātnē palikušiem sūdiem (būsim reālistiski - Tamagoči un polifoniskas melodijas telefonā nav nekas tāds, par kā trūkumu mūsdienās būtu vērts žēloties), gan kā sarkasms par šo nostaļģiju, ko vislabāk izpauž sašutums, ka jaunā meitene nezina dziesmas no "Need for Speed: Underground", kas liecina par to, ka šādā garā pēc dažiem gadiem ar kultūru būs cauri. Eleganti!
Kas vēl? Saturiski spēcīga ir kompozīcija SSS (kas atšifrējas kā "Savāc savus sūdus"), veiksmīgs padevies "Ofiss", ir vēl daži itin iekačājoši gabali, no skitiem labākais ir "Pirmās recenzijas". Taču viena nopietna problēma šim ierakstam ir - tas ir sasodīti garš un bez vesela virknes skaņdarbu tas pilnīgi neko nebūtu zaudējis. Manuprāt, teju jebkuram mūziķim, kas izdod ierakstu ilgumā virs 45 minūtēm (un šis albums ir 71 minūte), būtu vērts padomāt par to, kurus skaņdarbus viņš tajā iekļautu, ja gribētu izdot vinilu, un, neatkarīgi no tā, vai patiešām taps plate - nogriezt tos taukus, kuri paliktu ārpusē, tādējādi padarot saturu koncentrētāku un baudāmāku. Vienlaikus - ja tādam personāžam kā man repa ierakstā patīk vismaz piecas dziesmas, tas ir ļoti labs rezultāts.
2020-04-02
comments powered by Disqus