Sitcom
Fransuā Ozons ir viens no tiem mūsdienu režisoriem, kam ir izteikts savs stils un rokraksts, raksturīga individualitāte, pēc kuras viņu filmas var atpazīt, bet vienlaikus līdz apzīmējumam "dižgars" viņiem kaut kā pietrūkst. Lielā mērā viņa filmās estētika dominē pār domu. Varbūt ne gluži tik dramatiskā mērā, kā tas ir Tima Bērtona gadījumā, kuram viens no galvenajiem vadmotīviem droši vien ir "taisīt tā, lai nav kā dzīvē", bet arī Ozons gluži ar pārmērīgu reālisma mīlestību nesirgst.
Neesmu drošs, ka ir kāds cits iemesls, kālab "Sitkoms" atrodams Rietumas un Naumaņa "500 filmu" grāmatā, kā vien tas, ka tā ir Ozona pirmā pilnmetrāžas filma, kurā jau pietiekami skaidri var saskatīt principus, kuriem viņš turpinās sekot nākamajās desmitgadēs. Par sižetisko pamatu šai filmai kalpojusi itāļa Paolo Pazolīni filma "Teorēma", ar to vien atšķirību, ka Pazolīni filmā buržuāzistiskas ģimenes dzīvi pārveido mājā ienācis svešinieks, bet Ozona gadījumā - žurka. Sākotnēji filmas varoņi ir ārēji pilnīgi normāla ģimene - ar darbos aizņemtu tēti, vienmēr par visu ko norūpējušos mammu, centīgi mācošos dēlu un izlaidīgu meitu, plus vēl viņiem ir istabene no ārzemēm vārdā Marija. Taču kad tētis mājās pārnes dāvanu ģimenei - baltu laboratorijas žurku, neviens vairs nepaliek tāds kā iepriekš. Dēls ne no šā, ne no tā vakariņu laikā paziņo ģimenei, ka viņš ir homoseksuāls. Meita pazaudē interesi pret savu puisi, mēģina izdarīt pašnāvību, nonāk ratiņkrēslā un vienīgais, kas viņu vēl spēj kaut cik iekustināt, ir sadomazohistiskas rotaļas. Tēta atsvešinātība no ģimenes un reālām problēmām sasniedz nereālus apmērus. Tikām kalpone pārstāj pildīt savus pienākumus un drīzāk komandē mājas saimnieci, nekā seko viņas norādījumiem. Plus vēl kalpones vīrs, kuru žurka divas reizes sakož, iesaistās orģijās kopā ar ģimenes dēlu, it kā mēģinot čali izārstēt no homoseksuālisma.
Ozons necenšas savus varoņus padarīt simpātiskus, drīzāk otrādi - viņš tevi sagatavo tam, ka beigas nebūs labas, jo sākas filma ar to, ka tētis pārnāk mājās (mums gan rāda tikai ainu ārpus mājas), viņu sveic dzimšanas dienā, un tad seko virkne šāvienu. Cik var saprast, šajā filmā Ozons buržuāzijas liekulības atmaskošanā (nez gan, kuru mūsdienās interesē buržuāzijas liekulība?) taisa savas variācijas par vienu no maniem lielākajiem elkiem - Luisu Bunjuelu, kam svešs nebija ne "Buržuāzijas diskrētais šarms", ne "Iekāres miglainais objekts", taču tas, kā Ozons darbojas absurda apstākļos, kaut kā mani līdz galam nepārliecina - arī tālab, ka es nespēju viņam līdz galam noticēt - proti, man nav šaubu, ka Ozons mīl kino, jo īpaši pagātnes kino, taču kamēr Bunjuels par sabiedrības normām smējās, jo tās viņam šķita nepareizas, Ozons drīzāk par tām smejas, jo par tām smējās Bunjuels, un tas kaut kā līdz galam nenostrādā.
Interesanti, ka gandrīz pašās filmas beigās Marina konstatēja, ka viņa šo filmu - vai vismaz tās fragmentu - ir redzējusi. Ievērojot to, cik daudz tajā ir kolorītu un pikantu ainu, patiešām interesanti, ka viņai atmiņā bija iespiedusies mikroviļņu krāsns, nevis, piemēram, bagātīgais cukini pielietojums (kas mums kabaču sezonā ir īpaši saprotama tēma, ja ne gluži tādā veidā). Manā skatījumā šī noteikti nav labākā Ozona filma, šajā ziņā daudz vairāk man patīk stilistikā itin līdzīgās "8 sievietes", taču tur Ozons bija ticis pie izcila aktrišu ansambļa, kamēr "Sitkoma" zvaigznes ir tieši tāda kalbira, kā tas raksturīgs ASV situāciju komēdijām - proti, nevienu aktieri un aktrisi mums atpazīt neizdevās, un līdz ar to nav arī pārsteigums, ka viņu tēlojums kopumā arī ir sitkoma kvalitātei atbilstošs.
Neesmu drošs, ka ir kāds cits iemesls, kālab "Sitkoms" atrodams Rietumas un Naumaņa "500 filmu" grāmatā, kā vien tas, ka tā ir Ozona pirmā pilnmetrāžas filma, kurā jau pietiekami skaidri var saskatīt principus, kuriem viņš turpinās sekot nākamajās desmitgadēs. Par sižetisko pamatu šai filmai kalpojusi itāļa Paolo Pazolīni filma "Teorēma", ar to vien atšķirību, ka Pazolīni filmā buržuāzistiskas ģimenes dzīvi pārveido mājā ienācis svešinieks, bet Ozona gadījumā - žurka. Sākotnēji filmas varoņi ir ārēji pilnīgi normāla ģimene - ar darbos aizņemtu tēti, vienmēr par visu ko norūpējušos mammu, centīgi mācošos dēlu un izlaidīgu meitu, plus vēl viņiem ir istabene no ārzemēm vārdā Marija. Taču kad tētis mājās pārnes dāvanu ģimenei - baltu laboratorijas žurku, neviens vairs nepaliek tāds kā iepriekš. Dēls ne no šā, ne no tā vakariņu laikā paziņo ģimenei, ka viņš ir homoseksuāls. Meita pazaudē interesi pret savu puisi, mēģina izdarīt pašnāvību, nonāk ratiņkrēslā un vienīgais, kas viņu vēl spēj kaut cik iekustināt, ir sadomazohistiskas rotaļas. Tēta atsvešinātība no ģimenes un reālām problēmām sasniedz nereālus apmērus. Tikām kalpone pārstāj pildīt savus pienākumus un drīzāk komandē mājas saimnieci, nekā seko viņas norādījumiem. Plus vēl kalpones vīrs, kuru žurka divas reizes sakož, iesaistās orģijās kopā ar ģimenes dēlu, it kā mēģinot čali izārstēt no homoseksuālisma.
Ozons necenšas savus varoņus padarīt simpātiskus, drīzāk otrādi - viņš tevi sagatavo tam, ka beigas nebūs labas, jo sākas filma ar to, ka tētis pārnāk mājās (mums gan rāda tikai ainu ārpus mājas), viņu sveic dzimšanas dienā, un tad seko virkne šāvienu. Cik var saprast, šajā filmā Ozons buržuāzijas liekulības atmaskošanā (nez gan, kuru mūsdienās interesē buržuāzijas liekulība?) taisa savas variācijas par vienu no maniem lielākajiem elkiem - Luisu Bunjuelu, kam svešs nebija ne "Buržuāzijas diskrētais šarms", ne "Iekāres miglainais objekts", taču tas, kā Ozons darbojas absurda apstākļos, kaut kā mani līdz galam nepārliecina - arī tālab, ka es nespēju viņam līdz galam noticēt - proti, man nav šaubu, ka Ozons mīl kino, jo īpaši pagātnes kino, taču kamēr Bunjuels par sabiedrības normām smējās, jo tās viņam šķita nepareizas, Ozons drīzāk par tām smejas, jo par tām smējās Bunjuels, un tas kaut kā līdz galam nenostrādā.
Interesanti, ka gandrīz pašās filmas beigās Marina konstatēja, ka viņa šo filmu - vai vismaz tās fragmentu - ir redzējusi. Ievērojot to, cik daudz tajā ir kolorītu un pikantu ainu, patiešām interesanti, ka viņai atmiņā bija iespiedusies mikroviļņu krāsns, nevis, piemēram, bagātīgais cukini pielietojums (kas mums kabaču sezonā ir īpaši saprotama tēma, ja ne gluži tādā veidā). Manā skatījumā šī noteikti nav labākā Ozona filma, šajā ziņā daudz vairāk man patīk stilistikā itin līdzīgās "8 sievietes", taču tur Ozons bija ticis pie izcila aktrišu ansambļa, kamēr "Sitkoma" zvaigznes ir tieši tāda kalbira, kā tas raksturīgs ASV situāciju komēdijām - proti, nevienu aktieri un aktrisi mums atpazīt neizdevās, un līdz ar to nav arī pārsteigums, ka viņu tēlojums kopumā arī ir sitkoma kvalitātei atbilstošs.
2016-08-28
comments powered by Disqus