Kazhes pierakstu burtnīca

Kaut arī šīs filmas galvenais varonis Marks jau astoņus gadus ir nopietnās attiecībās ar Ebiju, kuru viņš ļoti mīl, viņš nav gatavs ģimenes dzīvei, nebūdams pietiekami emocionāli nobriedis. Briedumu viņa gadījumā neveicina arī viņa profesija - Marks visu mūžu ir sapņojis kļūt par komiķi, bet pagaidām labākais, ko viņam ir izdevies sasniegt, ir darbs pie letes bārā, kurā uzstājas komiķi. Ja reizēm gadās, ka aizkavējies uzaicinātais viesmākslinieks, arī Marks tiek uz skatuves ar saviem jokiem, kurus gan neviens par smieklīgiem neatzīst. Kāpēc? Tāpēc ka tie nav smieklīgi.
Patiesībā sevišķi smieklīga nav arī kaite, kas Markam atklājas - viņš sāk miegā staigāt, izdzīvojot savus sapņus. Šo miega traucējumu angļu mēlē sauc par "rapid eye movement sleep behaviour disorder" un tā izpausme ir tāda, ka jebko, ko tu redzi sapnī, tu (iespēju robežās) dari reālajā pasaulē. Piemēram, tu vari pa miegam izlēkt pa logu un nosisties.
Marks nav sevišķi simpātisks personāžs - kaut vai tāpēc, ka viņš stāsta nesmieklīgus jokus un ne sūda nezina, ko viņš īsti grib no dzīves. Kaut kāda izpratne par notiekošo viņam sākas vien tad, kad viņš uz skatuves sākt stāstīt atgadījumus no savas dzīves. Piemēram, apgalvojumu, ka viņš nav gatavs kāzām tikām, kamēr viņš nebūs pilnīgi drošs, ka viņa dzīvē nekas labs tā arī nenotiks. Tiesa, Ebija nav informēta par to, ka viņš savu "karjeru" veido, izmantojot viņu par savu joku objektu. Bet - pārsteidzošā kārtā - šī filma neseko romantiskas komēdijas rokasgrāmatai un varoņu attiecības nerit pēc tūkstošiem reižu redzēta parauga. Domājams, ka te nopelns ir tam, ka filma ir (cik saprotu) lielā mērā autobiogrāfiska un atstāsta paša tās režisora un galvenās lomas atveidotāja Mike Birbiglia piedzīvoto. Vismaz sajūtu līmenī tā man šķiet.
Nezinu, cik daudz es no šīs filmas varētu mācīties un pārņemt savai dzīvei, bet kopumā filma man patika, lai arī pa reizei, protams, gribētos tās galveno varoni iekaustīt ar slapju avīzi vai pat ar sūdainu mietu.