Inkrustācija
Sniedzes Prauliņas albums "Inkrustācija" man ir ļoti grūts vērtēšanā, jo tur kopā saslēdzas tik daudz dažādu Par un Pret, ka ir grūti neapmaldīties. Patiesībā gan vislielākās pretrunas raisa nevis mūzika, bet viss, kas tai ir apkārt. "Inkrustācija" noteikti netiek pozicionēta kā vienkārši "vēl viens ieraksts" latviešu mūzikas vēsturē, bet gan kā kaut kas fundamentāls un nozīmīgs. Ne velti ierakstam līdzi nāk buklets uz pārdesmit lapām ar stāstu par kosmosu, vienradža asarām, nolaupītu floru un faunu un visādām vairāk vai mazāk izprotamām lietām. Normālos apstākļos es diez vai bukletu uzskatītu par ieraksta sastāvdaļu, bet šoreiz nošķirt vienu no otra šķiet neiespējami.
Sajūtu līmenī šis pamatīgais "back story" rada asociācijas ar progroka epohālajiem veikumiem, kad tādas grupas kā "Yes", "Genesis", "King Crimson" vai "Jethro Tull" ierakstīja ko vairāk kā tikai muzikālus vēstījumus, un "Inkrustācijas" kosmosa stāsts šajā ziņā šķiet liekams vienā idejiskajā plauktā ar, piemēram, "Thick as a Brick" pavadošo viltus avīzi. Satura ziņā Sniedzes kosmosa stāsti gan vairāk izklausās pēc variācijas par "Hitchhiker's Guide to the Galaxy" tēmu, nekā "Tales from the Topographic Oceans". Lielāko neizpratni droši vien visā šajā pasākumā manī rada tas, ka es nespēju saprast - cik nopietni pati Sniedze Prauliņa uztver visu šī ieraksta konceptu, vai tajā visā ir kāds šķelmīgs pašironijas moments vai arī nē. Kāpēc tas mani satrauc? Laikam jau tālab, ka man ir bišķi bail no cilvēkiem, kuri sevi uztver maksimāli nopietni un es vieglāk pieņemu tādu muļķošanos kā "Ilgais ceļš uz Hantimansijsku" nekā pārmērīgi ambiciozus projektus (lai gan gadās izņēmumi - Gata Ziemas "Pēdējā derība", kas nekādi nesirgst ar pārmērīgu pieticību, man patika).
Taču vajadzētu droši vien kaut ko pastāstīt arī par pašu albumu, kā nekā tas jau ir visa pamatā. Sniedze Prauliņa albumu ir ierakstījusi teju pilnīgā solo režīmā - vien dažās dziesmās iesaistās pa kādam viesmāksliniekam, bet lielākoties pati Sniedze ir gan iespēlējusi visus instrumentus, gan ierakstījusi visas vokālās partijas - ieskaitot vīriešu vokālus (mazliet piekoriģējot tembru, protams). Vērts atzīmēt, ka "Melncilts" ar transformēto vokālu, kur Sniedze dzied duetā ar savu vīrišķo pusi ir viens no veiksmīgākajiem risinājumiem visā ierakstā - 15. gadsimta klavesīns un neiespējamā balss rada brīnišku sajūtu. Tiesa, Sniedzes balss ir brīnišķīga arī pati par sevi bez jebkādiem viltīgiem trikiem, ko apliecina arī iedvesmojošā kumeliņu dziesma "Nemēģini". Priecē, ka Sniedze P. necenšas sevi iegrožot konkrētos rāmjos - ieraksts ir vienlaikus ļoti viendabīgs un daudzveidīgs, kas solo albumam, manuprāt, ir vērā ņemams sasniegums un tajā labi sadzīvo dzīva flauta, programmētas bungas, modernāki un senāki instrumenti, Saturna gredzenu atmosfēra (vai kā to pareizāk saukt) dažādi muzikāli stili, ieskaitot ambientu, triphopu, tādiem kā Raimonda Paula piesitieniem. Lai arī mani nepārliecina pats koncepts, tas ir ieturēts konsekventi un mērķtiecīgi, atrodot vietu gan dziesmai par izolācijas lentu (arī viens no pārliecinoši veiksmīgākajiem skaņdarbiem ierakstā), gan Mantas "Nāve jūras malā" (tiesa, par šo skaņdarbu es neesmu īsti drošs, ka jaunā versija tam piešķirtu kādu papildu vērtību). Nav tā, ka es būtu super starā par to, kā Sniedze dzied angļu valodā - gan tekstu kvalitāte angliskajās dziesmās ir blāvāka, gan intonācijas ne vienmēr optimālas, lai gan saprotu, ka latviešu valoda nav starptautiskajā kosmosa izpētē visplašāk izmantotā.
Kopējais iespaids: albums patīkams, klausāms. Mākslinieces vīzija ir skaidri redzama un saprotama. Protams, komerciālus panākumus (cik nu tie pašmāju mūzikā vispār iespējami) "Inkrustācijai" man ir grūti iztēloties - reāli šķiet, ka šis albums varētu sacelt aptuveni tādu pat (proti - ļoti mazu) ažiotāžu kā, piemēram, "Stūrī zēvele" ieraksti. Žēl, protams, bet savā ziņā arī labi. Un, cik skumji lai tas arī nebūtu, nākamgad Zelta mikrofonu par labāko alternatīvās mūzikas ierakstu Sniedze Prauliņa nedabūs (lai gan droši vien būs pelnījusi), jo gan jau, ka ar kaut ko klajā šogad nāks kādi "Carnival Youth" vai "Sound Poets". Un tur nelīdzēs ne melna, ne sarkana izolācijas lenta.
Sajūtu līmenī šis pamatīgais "back story" rada asociācijas ar progroka epohālajiem veikumiem, kad tādas grupas kā "Yes", "Genesis", "King Crimson" vai "Jethro Tull" ierakstīja ko vairāk kā tikai muzikālus vēstījumus, un "Inkrustācijas" kosmosa stāsts šajā ziņā šķiet liekams vienā idejiskajā plauktā ar, piemēram, "Thick as a Brick" pavadošo viltus avīzi. Satura ziņā Sniedzes kosmosa stāsti gan vairāk izklausās pēc variācijas par "Hitchhiker's Guide to the Galaxy" tēmu, nekā "Tales from the Topographic Oceans". Lielāko neizpratni droši vien visā šajā pasākumā manī rada tas, ka es nespēju saprast - cik nopietni pati Sniedze Prauliņa uztver visu šī ieraksta konceptu, vai tajā visā ir kāds šķelmīgs pašironijas moments vai arī nē. Kāpēc tas mani satrauc? Laikam jau tālab, ka man ir bišķi bail no cilvēkiem, kuri sevi uztver maksimāli nopietni un es vieglāk pieņemu tādu muļķošanos kā "Ilgais ceļš uz Hantimansijsku" nekā pārmērīgi ambiciozus projektus (lai gan gadās izņēmumi - Gata Ziemas "Pēdējā derība", kas nekādi nesirgst ar pārmērīgu pieticību, man patika).
Taču vajadzētu droši vien kaut ko pastāstīt arī par pašu albumu, kā nekā tas jau ir visa pamatā. Sniedze Prauliņa albumu ir ierakstījusi teju pilnīgā solo režīmā - vien dažās dziesmās iesaistās pa kādam viesmāksliniekam, bet lielākoties pati Sniedze ir gan iespēlējusi visus instrumentus, gan ierakstījusi visas vokālās partijas - ieskaitot vīriešu vokālus (mazliet piekoriģējot tembru, protams). Vērts atzīmēt, ka "Melncilts" ar transformēto vokālu, kur Sniedze dzied duetā ar savu vīrišķo pusi ir viens no veiksmīgākajiem risinājumiem visā ierakstā - 15. gadsimta klavesīns un neiespējamā balss rada brīnišku sajūtu. Tiesa, Sniedzes balss ir brīnišķīga arī pati par sevi bez jebkādiem viltīgiem trikiem, ko apliecina arī iedvesmojošā kumeliņu dziesma "Nemēģini". Priecē, ka Sniedze P. necenšas sevi iegrožot konkrētos rāmjos - ieraksts ir vienlaikus ļoti viendabīgs un daudzveidīgs, kas solo albumam, manuprāt, ir vērā ņemams sasniegums un tajā labi sadzīvo dzīva flauta, programmētas bungas, modernāki un senāki instrumenti, Saturna gredzenu atmosfēra (vai kā to pareizāk saukt) dažādi muzikāli stili, ieskaitot ambientu, triphopu, tādiem kā Raimonda Paula piesitieniem. Lai arī mani nepārliecina pats koncepts, tas ir ieturēts konsekventi un mērķtiecīgi, atrodot vietu gan dziesmai par izolācijas lentu (arī viens no pārliecinoši veiksmīgākajiem skaņdarbiem ierakstā), gan Mantas "Nāve jūras malā" (tiesa, par šo skaņdarbu es neesmu īsti drošs, ka jaunā versija tam piešķirtu kādu papildu vērtību). Nav tā, ka es būtu super starā par to, kā Sniedze dzied angļu valodā - gan tekstu kvalitāte angliskajās dziesmās ir blāvāka, gan intonācijas ne vienmēr optimālas, lai gan saprotu, ka latviešu valoda nav starptautiskajā kosmosa izpētē visplašāk izmantotā.
Kopējais iespaids: albums patīkams, klausāms. Mākslinieces vīzija ir skaidri redzama un saprotama. Protams, komerciālus panākumus (cik nu tie pašmāju mūzikā vispār iespējami) "Inkrustācijai" man ir grūti iztēloties - reāli šķiet, ka šis albums varētu sacelt aptuveni tādu pat (proti - ļoti mazu) ažiotāžu kā, piemēram, "Stūrī zēvele" ieraksti. Žēl, protams, bet savā ziņā arī labi. Un, cik skumji lai tas arī nebūtu, nākamgad Zelta mikrofonu par labāko alternatīvās mūzikas ierakstu Sniedze Prauliņa nedabūs (lai gan droši vien būs pelnījusi), jo gan jau, ka ar kaut ko klajā šogad nāks kādi "Carnival Youth" vai "Sound Poets". Un tur nelīdzēs ne melna, ne sarkana izolācijas lenta.
2017-04-11
comments powered by Disqus