Kazhes pierakstu burtnīca

Grasa mūs kaut kā nebija sevišķi uzrunājusi (kas gan nebija sevišķi pārsteidzoši), bet lielākas cerības likām uz nākamo pilsētu mūsu maršrutā - Kannām. Domājams, ka nebūšu oriģināls, atklājot, ka Kannas man primāri saistās ar kinofestivālu, kurš tur reizi gadā notiek. Mēs gan galīgi nebijām interesējušies par tā šī gada norisi, vienkārši aizbraucām uz pilsētu, iegājām kafejnīcā paēst brokastis, un es ieraugu plakātu ar festivāla reklāmu. Padomāju - ha, Kannās droši vien vienmēr reklamē kinofestivālu! Apskatos uz datumiem - o, šobrīd tieši tas notiek! Paši sev par pārsteigumu bijām Kannās nokļuvuši tieši tā gada lielākā notikuma laikā. Tiesa, pilsētas nomalē, kurā mēs tajā brīdī atradāmies, sevišķi festivāla gaistoni nejuta (un, protams, labi, ka tā). Taču kad ar kājām devāmies uz centru, sapratām, ka šajās dienās Kannas dzīvoja tikai un vienīgi festivālam un festivālā.

Uz filmām, nākas ar skumjām atzīt, mēs nebijām. Bet mēs redzējām kinomīļu pūļus, sarkano paklāju, šķiet, ka centrālo kinoteātri, kurā rādīja nozīmīgākās festivāla filmas, meitenes, kas dalīja bezmaksas festivāla avīzes (pārīti preses izdevumu dabūjām arī mēs). Ja tā atskatās, man sāk rasties aizdomas, ka viesnīcu cenas Kannās-Nicā, kas mani bija nepatīkami pārsteigušas, nebija saistīts vien ar Rivjēras kā tādas prestižu un dārgumu, bet arī ar kinofestivālu. Varu, protams, kļūdīties, bet pilnīgi nepamatota šāda teorija nešķiet. Vispār jau kādreiz gribētos Kannās paviesoties festivālā "pa īstam", bet interesanti bija arī šādi.


Neko ilgi gan Kannās mēs netusējām - pazīstamu slavenību mums tur nebija, uz VIP ballītēm mūs neviens neaicināja, un vispār viesnīca mums bija rezervēta Nicā (uz divām naktīm). Līdz ar to izstaigājuši pilsētu (kurā jau pēc idejas nekā daudz, ko redzēt nav, līdz ar to mums ļoti paveicās, ka tur vismaz notika festivāls) un izpeldējušies jūrā, devāmies atkal uz auto un Nicas virzienā. Vērts piebilst, ka par Rivjēras satiksmi bijām no Ivetas dzirdējuši, ka tā ir viens vienīgs nebeidzams korķis, kurā uz priekšu nekādi nevar tikt. Sākotnēji mums šķita, ka patiesībā nav tik traki, bet kopumā - diezgan liela bremzēšana tur sanāca gan. Labi, ka attālums starp šīm pilsētām nav neko liels, bet ar riteni varētu aizbraukt ātrāk, nekā mēs to paveicām ar auto. Jāpiezīmē, ka šeit beidzās mūsu ceļojuma auto posms - nodevām mašīnu (bez starpgadījumiem) un pārgājām man kopumā itin tīkamajā dzelzceļa tūristu kategorijā. Ar visu stāvēšanu korķos un auto nodošanu Nicas centrā bijām tik savlaicīgi, ka pat viesnīcā mūs vēl negaidīja. Tāpēc ar visām somām vispirms devāmies uz kafejnīcu, kur ieēdām pusdienas (reizi pa reizei vajag kaut ko pastāstīt arī par ēšanu - ja pārmaiņas pēc pats atceros, kā un kāpēc tā notikusi).


Kas attiecas uz jauniem iespaidiem, Nicā ievērojamākais no tiem noteikti bija veļas mazgātuves izmantošana. Kaut kā nekad un nekur man līdz šim nebija bijusi kritiska vajadzība šādu lietu darīt. Patiesībā arī šoreiz tas nebija tik kritiski, bet labāk jau vienmēr, ja tev ir vairāk tīru, nevis netīru drēbju. Mazgātuves darbības principi gan mums uzreiz skaidri nekļuva (personāla uz vietas šādā iestādē, dabiski, ka nav), bet kaut kā galā tikām. Un neviens mūsu drēbes no turienes nenočiepa. Proti, viss kārtībā.

Ko mēs darījām Nicā? Apmēram tā, kā tu varētu to gaidīt - pastaigājām pa pilsētu, izpeldējāmies, gulējām pludmalē un skatījāmies uz kaitotājiem un citiem sporta aktīvistiem, uzkāpām Kazino kalnā, neatradām veselu bariņu slēpņu un atradām laikam tikai vienu. Ko gan man neizdodas atcerēties - kurā pilsētā tas notika, bet pieņemšu, ka Nicā, jo par to šobrīd rakstu: pludmalē netālu no mums bija kāda ļoti trokšņaina kundze bez peldkostīma augšējās daļiņas, kura vismaz desmit reizes tajā laikā, ko mēs nogulējām pludmalē (jā, arvien vairāk stiprinās pārliecība, ka tas būs noticis tieši Nicā, jo toreiz mums nebija vajadzība steigties kaut kur tālāk) dažādiem cilvēkiem paspēja izstāstīt stāstu par to, kā viņu bija sadzēlusi medūza. Tā sauktie sarunu biedri gan sevišķi nebija ieinteresēti kundzes stāstījumā, bet tas viņu sevišķi nesatrauca, faktiski viņa bija ļoti uzmācīga un mums noteikti šajā situācijā veicās, ka bijām ārzemnieki un nevarējām iesaistīties viņas dramatiskajā medūzas epizodē. Iespējams, kundzes runātīgumu veicināja apstāklis, ka viņai bija līdzi blašķīte, kuras saturu viņa itin apņēmīgi tukšoja. Bet vārds "Méduse!" vēl kādu laiku man skanēja galvā.


Vakara cēlienā aizgājām vēl mazliet paklīst pa Nicu, bet par nākamo dienu izlēmām - jābrauc uz Monako. Sākotnēji bija doma, ka no Monako dosimies uzreiz prom no Francijas, līdz ar to turp bija plānots braukt vienu dienu vēlāk (jo Nicā viesnīca bija uz divām naktīm), bet sapratām, ka brauciens šurpu-turpu nebūs tik traka padarīšana, plus šādā veidā Monako paviesosimies bez smagajām somām.


Pirms gulētiešanas vēl iedomājos ieskaitīties Internetā un noskaidrot - kuros datumos šogad šajā valstiņā bija jānotiek Pirmās Formulas sacensībām. Kā nekā, tā ir pirmā lieta, ar ko Monako vairumam cilvēku saistās. Nākamā asociācija man droši vien ir Montekarlo kazino pasaule, un tad - princis Alberts, kurš savulaik bobslejā piedalījās Olimpiskajās spēlēs. Bet pirmām kārtām, protams, formula. Un ko tu domā - sacensības bija gaidāmas tuvākajā nedēļas nogalē! Labi, ka mūsu vizīte bija tikai trešdienā - kas zina, kas tur darītos pāris dienas vēlāk. Bet nokļūt Monako arī dažas dienas pirms Formulas lielā drudža sākuma bija kaut kas! Un vispār divas dienas pēc kārtas - vispirms nokļūt Kannās kinofestivāla laikā, bet tad - Monako praktiski uz Formulu - tas ir kaut kas!

Jau izkāpjot no vilciena Monako stacijā, uzreiz bija skaidrs - šobrīd visa valsts dzīvoja Formulai. Pirmais, ko tu ieraugi, ir norādes, kurā virzienā jāiet uz katrām tribīnēm. Pēc tam, izejot pilsētā, teju visur ir nožogojumi un ierobežojumi - pilsētas ielas jau faktiski ir pārveidotas par sacīkšu trasi, ar tādu vien īpatnību, ka pagaidām tajā vēl norit arī normālā dzīve. Mūsu mērķi Monako bija: iespēju robežās noiet gar valsts robežu (lielākā valstī šis uzdevums būtu būtiski sarežģītāks) un apmeklēt slaveno palmu, pie kuras Formulas sacensībās notiek pagrieziens par teju 180 grādiem.

Apbūves ziņā Monako, kā jau var nojaust, nav nekas īpaši atšķirīgs no citām pilsētām Rivjērā - greznas ēkas bez kaut kāda īpaša kolorīta, un ja vien tā nebūtu neatkarīgas valsts statusā (turklāt ar vēl ļoti labvēlīgu nodokļu politiku), domājams par šādu pilsētiņu zinātu tikai retais. Jahtas un automašīnas, protams, iespaidīgas, jo Monako uzturas tādi bagātnieki, kuriem līdzās standarta miljonāri droši vien jūtas mazi un nožēlojami. Tur nebūtu pārsteidzoši, ja arī tavas jahtas virtuves zēnam būtu sava personīgā jahta. Un, kā var novērot, lielākā daļa krieviski runājošo cilvēku Monako ir jahtu apkalpojošais personāls (tiesa, gan jau, ka viņi arī strādā uz krieviem piederošām jahtām). Monako ir arī sava publiskā pludmale, kura gan, protams, nekādi neatšķiras no pludmalēm Francijā, taču man jau galvenais ir apziņa par peldi vienā jaunā valstī, nevis obligāti pilnīgi unikāla pieredze, un šādu apziņu mēs Monako guvām. Vēl kas Monako bija ļoti skaists - tas bija rožu dārzs. Vispār jau es neesmu sevišķs puķu cienītājs (cik pārsteidzoši!), bet tur arī man bija jāatzīst, ka rožu daudzveidība (un arī gluži vienkārši daudzums), ar ko var lepoties princeses Greisas Kellijas vārdā nosauktais dārzs ir kaut kas satriecošs. Nezinu, vai tā ir visu cauru gadu vai mēs vienkārši uztrāpījāmies īstajā sezonā, bet ziedēja gandrīz viss, un bija tiešām ļoti, ļoti skaisti. Tici man uz vārda!


Jo ilgāk staigājām pa Monako, jo vairāk saskārāmies ar Formulu. Kā nekā vispirms izgājām pa Monako kalnaināko daļu (piemēram, paviesojāmies pils pagalmā), bet tajā sacīkšu bolīdiem nav vietas, kamēr lejas galā gandrīz visur bija trase, tribīnes un palīginfrastruktūra. Izmantojām iespēju apsēsties formulas tribīnēs, kamēr par to vēl nebija jāmaksā "bešenā" nauda. Redzējām, ka daudzviet ārpus tribīnēm bija salikti paši prastākie plastmasas krēsli, kuri dažas dienas vēlāk pārvērtīsies par ekskluzīvām sēdvietām ar skatu uz sacensībām (un vismaz daļa no šiem 10 eiro vērtajiem krēsliem tiks izīrēti par ļoti iespaidīgām summām). Redzējām, ka palma galīgi neizskatās tā, kā manos skolas laikos (kad es arī reāli skatījos Formulu televīzijā) - agrāk tur bija viena atsevišķa palma, tagad - tāds kā puduris. Redzējām raksturīgo trases malu marķējumu, ar kuru man visvairāk arī saistās Pirmās Formulas sacensības. Un - kas ir pats būtiskākais un noteikti stilīgākais - pabijām F1 boksos. Ejam mēs mierīgi gar kaut kādu baseinu un redzam - tur taču ir boksi! Sākumā šķita, ka parastajiem mirstīgajiem tur ieeja bija liegta, bet mazliet pavērojot garāmgājējus sapratām, ka nē - arī mēs tur varējām iet! Un tā nu mēs iegājām boksos. Tiesa, jāatzīst, ka vairums Formulu vēl bija pusgatavā stāvoklī - pirms lielajām sacīkstēm tās vēl tiek jauktas ārā un liktas kopā (visticamākais - vairākais reizes), līdz ar to bolīdi, kurus mēs redzējām, bija diezgan "pliki". Toties - un ar to mums īpaši palaimējās - kamēr mēs gājām pa boksu celiņu un apbrīnojām tur jau redzamos mašīnu fragmentus, no kravas auto kā reiz sāka krāmēt ārā Mercedes bolīdus - tos, ar kuriem brauca šīs sezonas ātrākie braucēji Luiss Hamiltons (kurš arī bija aktuālais Pasaules čempions) un Niko Rosbergs. Man kā cilvēkam, kas kādreiz par Formulu ļoti sajūsminājās, tas bija tomēr vērā ņemams notikums.


Bet ar to mūsu prieki Monako nebeidzās. Vēl pirms lielākās daļas pastaigas pa pilsētu mēs bijām nonākuši pie Stade Lois II - Monako futbola stadiona, kurā ne tikai spēlē Monako valsts futbola izlase (kura nevienu sevišķi neinteresē), bet arī profesionālais klubs Monako - viena no pēdējo gadu desmitu Francijas čempionāta vadošajām vienībām. Skaidrs, ka gribēju pie stadiona nobildēties, un ko es ieraudzīju - plakātu, ka šajā pat vakarā stadionā gaidāma futbola spēle. Normālā sezona jau bija cauri, bet šodien piedāvājumā bija kaut kas savā ziņā labāks - labdarības spēle, kurā Prinča Alberta draugu komanda spēlēja pret Felipes Massas vārdā nosaukto autobraucēju komandu. Šādas spēles Monako notiek katru gadu, un vēl pagājušajā tūkstošgadē biju kādas pāris reizes tās skatījies TV ekrānā. Tolaik gan pats princis Alberts devās laukumā, bet pretinieku komandu vadīja Mihaels Šūmahers. Tā kā laiks mums principā bija, izlēmām - var jau laikam uz to spēli aiziet. Un tā arī izdarījām.


Jāatzīst - šādā futbola spēlē man vēl nebija nācies būt. Es esmu klātienē vērojis gan labākas, gan sliktākas futbola komandas, bet tas, kas tika demonstrēts šajā spēlē, bija nesalīdzināms pat ar Igaunijas septītās līgas komandas spēli Sāremā. Kā jau varēja gaidīt, neko daudz aktīvo formulas braucēju tur nebija - izņemot komandas kapteini Massu, vairums bija kaut kādu mazāk nozīmīgu autosporta sacensību pārstāvji, plus daži izbijuši formulas braucēji, plus kaut kādu kreiso F1 komandu piloti. Bet tas jau šajā pasākumā ir pats par sevi saprotams. Vismaz otrā komandā uzbrukuma smailē spēlēja pēdējo gadu pasaules labākais tenisists Novāks Džokovičs. Bija abās komandās arī pa kādam izbijušam augstas klases futbolistam - atmiņā palikuši primāri Viljams Gallass un Jans Kollers, bet bija vēl pārītis. Plus no senāk izbijušajiem futbolistiem - Pjerluidži Kaziragi un Dāvids Žinolā. Gados cienījamākais (un prognozējami - sliktākajā fiziskajā formā) no visiem spēles dalībniekiem bija Rikardo Patreze, kurš savas gaitas F1 uzsāka 1977.gadā - laikā, kad nebija dzimis pat uz šo brīdi vecākais aktīvais F1 braucējs (kurš man par milzīgu šoku ir Kimi Reikenens), savukārt 2015.gada jaunākā F1 pilota Maksa Verstapena tētim Josam (kurš arī ir braucis F1) tolaik bija tikai 5 gadi. Līdzās katastrofālajam futbola līmenim šī spēle bija ievērojama ar to, ka tajā bija vienkārši kosmisks (un komisks) daudzums žurnālistu. Tam, kā vēlāk sapratām, par iemeslu bija ne tikai tas, ka savlaicīgi atbraukušajiem žurnālistiem pirms F1 sacensībām īsti nebija darāmā, bet arī apstāklis, ka spēles starplaikā uz laukuma iznāca viena no bezjēdzīgākajām mūsdienu pasaules slavenībām - Parisa Hiltone. Ažiotāža ap Parisu bija tiešām satriecoša. Spēle pati par sevi gan īpaši aizraujoša nebija, un līdz tās beigām mēs nepalikām (uz vakaru kļuva vēss un skatīties, kā divdesmit divi vīrieši izteikti nemākulīgi un pa daļai negribīgi dzenā bumbu ar laiku apnīk).


Pamājām atvadas Parisai un princim Albertam (vismaz iedomās), un devāmies uz vilcienu, lai atgrieztos Nicā. Bija jau diezgan vēls, un varējām uzreiz iet gulēt, jo nākamajā rītā mums bija atkal jābrauc tajā pat virzienā, no kura nupat bijām atgriezušies, - uz Dženovu.

Dženova nenoliedzami ir viena no Itālijas Ziemeļu skaistākajām pilsētām - tās mani vienmēr ir sajūsminājusi ar savu strīpaino Svētā Lorenco katedrāli, šaurajām ieliņām un aktīvo studentu dzīvi. Plus vēl Eiropā lielākais Akvārijs, kuru apmeklējām, lai noskaidrotu, vai pingvīni ar mums vēlas runāt vai nē. Jāatzīst, ka salīdzinoši delfīni šķita daudz komunikablāki par pingvīniem, kuri galvenokārt demonstrēja triku "iespējams, es pēc brīža gribēšu doties peldēties, bet pagaidām vēl nē". Tā pa lielam man gan kaut kā no vizītes Dženovā vislabāk atmiņā palicis tas, kā mēs vakarā gribējām nopirkt saldējumu, bet mums priekšā pilnīgi bezkaunīgi aizlīda vesela čupa ar jaunkundzēm, kurām bija vai nu vecmeitu ballīte vai vienkārši draudziņu tusiņš un kuras mūs burtiski noslaucīja malā. Tiesa, mēs bijām gana pacietīgi, lai tomēr pie sava saldējuma tiktu, un tas bija garšīgs, kā jau saldējumam pieklājas būt.


Patiesību sakot, neko daudz cita es par mūsu vizīti Dženovā tev nepastāstīšu - pilsēta skaista, bet jau pazīstama, un kopumā bišķi radās sajūta, ka vidēja izmēra pilsētās Eiropā iegriezties otro reizi ir vērts vien tad, ja tev ir kādi no pirmās reizes atšķirīgi plāni - nezinu, operas apmeklējums vai laišanās kanalizācijas tunelī ar virvi. Tikām vienkārši aizbraukt uz pilsētu pa to pastaigāties - nē, to laikam nav vērts darīt, ja vien pirmā vizīte nav bijusi tik īsa kā man Kopenhāgenā. Līdz ar to sanāk, ka ar visu manu nenoliedzami pozitīvo attieksmi pret Dženovu un atziņu, ka Akvārijs arī otrajā apmeklējuma reizē man ļoti patika (kaut vai tāpēc vien, ka iepriekšējā reizē delfīni nebija manāmi, bet šoreiz tie bija izcili labvēlīgā noskaņojumā), no visām šī ceļojuma laikā apmeklētajām pilsētām Dženova būs viena no tām, kuras pēc krievu filmu tulkotāju standartiem būtu ieliekamas kategorijā "и другие". Tad nu sēdāmies vilcienā (nākamajā rītā) un braucām tālāk.


Mūsu plāns bija pārcelties uz Itālijas zābaka otro pusi un iezīmēt kartē jaunu valsti - Sanmarino. Gluži pa taisno Sanmarino ar vilcienu iebraukt nebija iespējams (jāpiezīmē, ka ceļā mums aizgāja itin daudz laika, tas arī varētu būt skaidrojums tam, kāpēc par pēcauto posmu reizēm sanāk mazāk ko stāstīt - diez vai tevi interesēs, cik reizes "Ticket to Ride" spēlē uzvarēju es un cik - Marina, un kādu našķus mēs ēdām vilcienos, un patiesībā jau es pats to es nemaz neatceros), tuvākā pilsēta, kur varēja nokļūt, ir Rimini. Pašu Rimini mēs gan neapskatījām - turpat pie dzelzceļa stacijas uzmeklējām autobusu uz Sanmarino un viss.

To, ka Sanmarino šis tas būs citādi nekā līdz šim mūsu ceļojumā, sapratām vēl pirms iekāpšanas autobusā uz šo pundurvalstiņu no Rimini. Satiksmes formāts jau vien ir itin dīvains - turp ved kaut kādas mistiskas tūrfirmas, nevis normāli satiksmes autobusi (tiesa, līdzīgi bija arī Andorā), un šīs firmas, kā varēja novērot, ir izteiktā krievu kontrolē. Vismaz sievietes, no kurām pirkām biļetes, savā starpā runāja krievu valodā. Tiesa, bija arī pozitīvā daļa - ar itāļiem viņas sarunājās itāļu valodā un manai netrennētajai ausij šķita, ka viņas šajā valodā runāja itin sakarīgi - katrā ziņā runa plūda brīvi un akcents cauri tai nespiedās. Arī autobusa pasažieru vidū krievu sarunvaloda dominēja.

Arī iebraucot pašā Sanmarino pilsētā, iespaids nemainījās. Kafejnīcās un veikalās izkārtnes visbiežāk ir arī krievu valodā, reizēm - tikai krievu valodā. Tantes, kas tirgo visādas figņas, visbiežāk ir no Austrumeiropas. Tūristu no Krievijas - čum un mudž. Vai vismaz tā bija šī gada pavasarī, un gan jau iepriekš - vēl vairāk. Šobrīd, iespējams, rubļa un naftas vājuma dēļ kaut kas ir mazliet mainījies. No otras puses - kas zina, varbūt tu šo aprakstu lasi ilgāku laiku pēc tā tapšanas, un atkal viss sagriezies otrādi.

Pirmais, ko Sanmarino mēs izdarījām - nolikām somas viesnīcā, kas neatradās diezko tālu no stacijas, un devāmies staigāt. Sanmarino teicās esam pasaulē senākā suverēnā valsts un konstitucionālā republika, savu vēsturi datējot sākot ar mūsu ēras 301.gadu. Valsts ir gaužām pārtikusi, ne gluži pārapdzīvota (32'000) iedzīvotāju, ilgdzīvojošiem iedzīvotājiem un ļoti minimālu bezdarbu. Valsts tūrisma industrija gan visticamākais lielākoties balstās tās valstiskumā, lai gan patiesībā šis tas, ko redzēs, Sanmarino patiešām ir.

Kas man patīk pundurvalstīs - tajās tu vari normāli apskatīt teju visu to, ko ir patiešām vērts redzēt. Sanmarino gadījumā gan realitātē sanāk tā, ka tu izstaigā tās galvaspilsētu un cietoksni, jo patiesībā tās teritorija jo īpaši kalnainā reljefa dēļ nav gluži tik maza, lai tu visur varētu pabūt vienas dienas laikā. Jāatzīmē, ka pirmo reizi mūsu ceļojuma laikā mūs Sanmarino piemeklēja ne gluži izcili laika apstākļi. Kamēr mēs ieradāmies vēl itin saulainā Sanmarino un lielāko daļu tās seno mūru arī izstaigājām vēl itin saulainā laikā, mūsu pusdienošanas laikā lietus gan sākās, un jāatzīst - atlikušajā ceļojuma daļā lietus bija itin regulārs mūsu sabiedrotais. Vēl par ēšanu - cenas kafejnīcās Sanmarino izrādījās pārsteidzoši demokrātiskas, atšķirībā no teju visa pārējā šajā valstiņā. Izlasījām Tripadvisor muzeju piedāvājumu (katram gadījumam - ja nu kaut kas interesants), par teju visu bija teikts, ka tas neesot savas ieejas maksas vērts. Kā labākais serviss, ko Sanmarino varot dabūt, tika reklamēta zīmoga dabūšana pasē vietējā tūrisma informācijas birojā - kā zināms, Šengenā uz robežām neviens tavu pasi neapzīmogo, bet Sanmarino to TIC varot izdarīt. Izdomājām - to gan varētu izdarīt. Aizgājām uz TIC, izrādījās - viens zīmogs vienā pasē maksā pieci eiro. Šādu suvenīru par līdzīgu naudu varētu pasūtīt Rīgā un apzīmogot visu draugu pases - laikam bez tā iztiksim. Tikām par sešiem eiro Sanmarino centrā vietā, kas ārēji izskatījās itin tūristiska, varēja dabūt patiešām garšīgu picu (nevis mēslu, kāds reizēm sastopams īpaši tūristisko zaņķos, bet tiešām, tiešām labu). Arī vēl šur tur citur manījām, ka ēdiena cenas bija daudz draudzīgākas par jebko citu šai valstiņā.


Cik nu varējām, izstaigājām Sanmarino mūrus līkločus - cenšoties GPS maršrutā iezīmēt visas ieliņas, kurās vēl sākotnēji nebijām paviesojušies. Nav jau tā, ka pēkšņi atklātos kaut kas jauns, bet ir jau patīkama apziņa, ka kaut ko esi apskatījis pamatīgi. Beidzot vienā no mūsu apmeklētajām pundurvalstīm izlēmām pievērsties manai vēl vienai statistiķa vājībai - lokālajām eiro monētām. Faktiski vietējo eiro komplektu mēs būtu varējuši nopirkt arī Andorā un Monako, bet tur tie kaut kā nebija īpaši manāmi, tikām Sanmarino tādu lietu tirgoja uz katra stūra un pat vēl biežāk. Vienīgais izrādījās, ka tas bija itin dārgs prieks, turklāt visbiežāk komplektos iztrūka daļa monētu, bet mana ambīcija ir savākt visu valstu visus nominālus, nevis tikai, piemēram, viena un divi eiro monētas. Līdz ar to staigājām un salīdzinājām piedāvājumus dažādās bodītes. Pārsteidzošā kārtā izrādījās, ka teju visos komplektos iztrūka 10 centu monēta. Kā noskaidrojām kādā bodītē, triks esot tajā, ka atšķirībā no pārējiem nomināliem, Sanmarino 10 centu monētas tiekot ražotas tikai kolekcionāru vajadzībām un apgrozībā nenonākot, līdz ar to tām arī vērtība ir par kārtu augstāka kā visām pārējām. Ilgi es nevarēju saņemties, beigu beigās tomēr nopirkām pilno komplektu, lai nu būtu sirdsmieram.


Sarežģitais reljefs tādām vietām kā San Marino City noteikti ir liels pluss - pa plakni staigāt tādus attālumus būtu smieklīgi un tu daudz skaidrāk izjustu, cik maza patiešām ir šī valstiņa, bet tā mēs pat jutāmies izstaigājušies, lai arī mūsu veiktā distance bija nieka astoņi kilometri.

Nākamajā rītā, kad devāmies prom no Sanmarino, lietus gāza aumaļām, bija pat grūti saņemties aiziet no viesnīcas līdz autobusu pieturai, kas bija dažu minūšu gājumā. Līdz ar to galīgi nebijām pārsteigti, lai gan, protams, itin sajūsmināti, kad no Sanmarino iebraukušā autobusa izkāpa kāda tūriste - diezgan smalka dāma no Krievijas un ieraugot apkārtējo skatu, izteica vienu vārdu: "Bļa!"

Jā, Sanmarino noteikti ir viena no tām vietām, kur nav sevišķi aizraujoši atrasties sliktos laika apstākļos. Kamēr iepriekšējā vakarā mēs bijām baudījuši izcilu kalnu skatu pa savu viesnīcas logu un apbrīnojuši arī apvārsni pie Sanmarino cietokšņa tornīšiem, šajā rītā fons bija izgaisis. Apkārt bija tikai pelēka siena. Pelēkas ielas ar slēgtiem veikaliem, jo tūristi no savām viesnīcām galvu ārā nebāza. Varējām vien priecāties, ka mūsu vizīte Sanmarino šajā brīdī jau bija cauri, un mēs bijām to redzējuši arī tad, kad tā bija burvīga, kamēr tagad situācija bija strauji mainījusies.


Mūs ceļš veda vispirms uz Rimini, tad ar īsu pieturu un izskriešanu līdz gandrīz pilsētas centram, bet tikai gandrīz (jo nebija pietiekami daudz laika) Ankonā - uz to vietu, kurp kādreiz veda visi ceļi, proti, Romu.


Sauli Roma mums neatnesa, līdz ar to vakara pastaigā pa Mūžīgo Pilsētu devāmies ne tālab, ka gribētos, bet tālab, ka vajadzēja. Vispār jāatzīst, ka viena lieta Romā mani šoreiz pārsteidza - attālumi. Kad biju tur pirmo reizi, no punkta uz punktu pārvietojos ar metro, jo bija pieņemts uzskatīt, ka Roma ir milzīga. Staigājot ar kājām, tikām atklājās, ka vismaz vēsturiskās daļas robežās attālumi nemaz nav lieli un vienas pastaigas laikā ir iespējams diezgan labi izstaigāt objektus, kuri pirmajā brīdī šķiet esam ļoti tālu viens no otra. Vispār jau Romas pastaigas mums bija itin standarta tūristiskas - kā nekā Marina šajā pilsētā vispār nebija bijusi, bet es - salīdzinoši pasen. Izstaigājām faktiski visas tās tipiskās vietas, kuras Romā ir pieredzēts apmeklēt - Vatikāns (bijām arī pie Vatikāna dzelzceļa, par to man īpašs prieks), Svētā Eņģela pils, Forums, Spāņu trepes, Trevi strūklaka, Panteons, Kolizejs, tas objekts, kuru sauc par "Lielo rakstāmmašīnu" un vēl šis tas. Bet vai tiešām tevi interesētu mans ceļvedis par Romu? Mani pašu vismaz nē.


Labāk tev pastāstīšu par dažiem novērojumiem Romā - tie tomēr ir mani personīgi, nevis atgremoti no tūrisma ceļvežiem. Pirmkārt, par ielu tirgotājiem. Romā šī suga ir izcili labi pārstāvēta un šķiet, ka beidzot šie biedri ir atraduši risinājumu, kāda veida mēslus tev mēģināt ietirgot laikā, kad nelīst un nespīd saule un viņu tradicionālais komplekts lietussargs + saulesbrilles ir bezspēcīgs. Iztrūkstošais posms šajā ķēdītē, protams, ir selfie nūja, kas ļauj cilvēkiem uzņemt vēl vairāk bilžu, kas ļaus parādīt mājiniekiem "re, es biju Romā!", jo uz vārda jau viņi tāpat tev neticēs, ja nebūsi uztaisījis īpaši skaistu pīles ģīmi pie Kolizeja. Ievērojot mūsu piedzīvoto lietaino laiku Romā, biežāk tomēr redzējām lietussargu tirgotājus, kuriem mēs turklāt bijām gandrīz vai īstā auditorija - kā nekā mums patiešām lietussarga nebija. Žēl tikai, ka pirkt tādu arī negrasījāmies. Vispār vajadzēja mums veikt uzskaiti, cik bija maksimālais lietussargu pārdevēju uzmākšanās reižu skaits stundā, kādu pieredzējām, tomēr kaut kā par to piemirsām (pa daļai arī tāpēc, ka otrajā dienā laiks uzlabojās un atkal sākās selfie koku bums). Ar tām pašiņu nūjām gan bija tā, ka man pat gandrīz gribējās pajautāt kādam no šiem čalīšiem, vai ar mūsu Garmin Oregon 550 tā nūja arī sadzīvos. Ja kas - veicām eksperimentu - ar Garmin ir iespējams uzņemt pašfoto, bet ir ļoti jāpiepūlās. Lieki teikt, ka nekādas vajadzības to darīt tāpat nav.


Otrs novērojums attiecas uz Vatikānu. Laukums pie Svētā Pētera bazilikas mūs sagaidīja ar prognozējamiem tūristu pūļiem un milzīgu rindu. No iepriekšējās vizītes zināju, ka vienīgais veids tikt iekšā bazilikā saistās ar ierašanos nežēlīgi agri no rīta, kamēr vēl lielā masa nav saradusies. Tā kā mums šoreiz īsti vēlmes pabūt pusslēgtajā zonā tāpat nebija, varējām tikai mazliet just līdzi tiem cilvēkiem, kuri šajā rindā stāvēja, bet pašiem nebija vajadzības viņiem piebiedroties. Nezinu, varbūt gadījumā, ja rindas nebūtu, mēs būtu patiešām bazilikā iegājuši iekšā, bet pat par to neesmu drošs, kamēr reālajos apstākļos jautājums "vai mums to vajag" vispār nebija aktuāls. Skaidrs, ka mūsu nolūki nebija skaidri daudzajiem apšaubāma paskata un legāluma gidiem, kas ik uz stūra tev piedāvā "skip the line", lai nokļūtu vai nu vienkārši bazilikā vai Vatikāna muzejā. Pēc kārtējā saņemtā aicinājuma sekot gidam, man radās doma, ka pareizāk būtu viņu kaunināt ar vārdiem, ka mani kā labu kristieti sāpina pat pati doma ņemt un vienkārši ar naudu apiet apkārt citiem godīgiem kristiešiem, kas stāv rindā. Skaidrs, ka praksē šādu lietu es nekad neteiktu nevis tādēļ, ka baidītos dabūt pa seju (kālab gan par to šādā situācijā baidīties) vai tālab, ka patiesībā es esmu jauks cilvēks, kam nepatīk kašķēties (tā gluži nav), bet gan vienkārši slinkuma pēc - un es gana labi apzinos, ka iesaistīties diskusijās vispār parasti nav jēgas, kur nu vēl ar ielu tirgotājiem.


Bet vispār - par Romu un Itāliju. Mazliet jau man radās iespaids, ka Itālija ir nolemta valsts. Lai arī Roma ir liela pilsēta, kurā ir milzīgs daudzums gan vietējo, gan tūristu, nav šaubu, ka šīs pilsētas ziedu laiki ir pagātnē, tālā pagātnē. Turklāt pašiem itāļiem patīk domāt, ka viņi ir lieli un vareni, jo pirms 2000 gadu Romas impērija tāda bija. Bet realitāte ir tāda, ka Eiropas smaguma centrs ir pārvietojies uz Ziemeļiem, un nekas neliecina, ka Itālija varētu atkal uzplaukt, kaut vai tāpēc vien, ka produktivitāte nav tieši tas atslēgas vārds, kas tajā Eiropas galā kādam rūp. Jā, tīri teorētiski Itālijas Ziemeļu gals vēl varētu kaut cik saņemties (bet arī pie nosacījuma, ka turienes itāļi saprastu, ka arī viņi mūsdienu pasaulē ir drīzāk province), bet Roma un dienvidi... tas pats stāsts, kas par grieķiem, kuri neesot cēlušies no pērtiķiem, bet Senajiem grieķiem.


Pēdējais, ko būtu vērts pieminēt, ir stāsts par to, kā mēs gandrīz neaizlidojām mājup. Labi, varbūt gluži tik tuvu tam "gandrīz" nebija, un tomēr. No Romas man nekad iepriekš nebija gadījies lidot, līdz ar to uz Marinas jautājumu, vai Romā ir tikai viena lidosta, atbildēju itin pārliecinoši, ka lidostas ir divas - viena, kurā atrodams Ryanair, un otra - galvenā lidosta, kuru sauc Ciampino. Labi, ka kaut kādā brīdī tomēr šī informācija tika pārbaudīta. Izrādījās, ka man bija gandrīz taisnība, ja neskaita to, ka Ciampino ir tā lidosta, kurā sastopams Ryanair, bet Air Baltic lido uz Fiumicino lidostu. Nē, protams, mēs mājās būtu nokļuvuši arī tad, ja aizbrauktu uz nepareizo lidostu un nokavētu savu reisu - nav jau tā, ka mums bija jāatgriežas ar vēsturē pēdējo lidmašīnu maršrutā Roma-Rīga, un tomēr bija patīkami, ka piedzīvojumi šajā aspektā izpalika.

Ar to arī beigšu šo aprakstu - kā jau tu saproti, rakstot to gada nogalē, man pamatīgi nākas piepūlēt smadzenes, lai atcerētos vienu vai otru detaļu, un reizēm pārņem doma, ka tik svarīgi piefiksēt katru sīkumu nemaz arī nav. Turklāt neko daudz praktiskas informācijas tu šajā aprakstā droši vien tāpat neatradīsi - man nav ne mazākās nojautas, cik mēs katrā pilsētā maksājām par viesnīcu, kur atradās garšīgākās kafejnīcas un kurās pilsētās visvairāk jāuzmanās no kabatzagļiem. Tā vietā varu vien teikt to, ka neatkarīgi no tā, kādu iespaidu tev ir radījis šis steigtā "ceptais" apraksts, ar ceļojumu es biju vairāk nekā vienkārši apmierināts - sajūsma te būtu daudz precīzāks vārds. Ja man vajadzētu izcelt vislabāk atmiņā palikušās apmeklētās vietas, droši vien tops būtu šāds:
1. Monako (pateicoties F1)
2. Verdonas aiza
3. Calanque d'En Vau
4. Andora
5. Kamargas dabas parks

Un kas man vispār ir ļoti palicis atmiņā no visiem šī gada braucieniem - cik viegli ir ceļot divatā ar Marinu. Līdz šim mums nav gadījušās (palabo mani, ja kļūdos)
ne mazākās domstarpības ne lēmumos par maršruta izvēli, ne sarežģījumi vienoties par vietām, kur ieturēt maltīti, ne par to, cikos no rīta vajadzētu doties kaut kur ceļā, ne par to - vajag vai nevajag mums meklēt kārtējo slēpni. Bija laiks, kad man šķita, ka vienīgais ceļabiedrs, kas mani nekad neizved no pacietības, esmu es pats. Kā izrādās - var būt arī citādāk!