Kazhes pierakstu burtnīca

Paziņojums: regulārais numurs par Vilcieniņu meistarības 5. un 6. kārtas spēlēm gaidāms drīz. Pavisam drīz. Tas bija jau nodots mūsu jaunākajam metranpāžam salikšanai uz iespiešanu, taču nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ minētais metranpāžs ņēma un nodzēra visus patskaņus...

2015.gada Otrajos Ziemassvētkos notika nu jau par tradicionālo kļuvusī Atklātā Imantas kausa izcīņa vilcieniņos (saukta arī par tradicionālo gadskārtējo ceļojošo atklāto Imantas kausa izcīņu vilcieniņu pāru spēlēs jeb TGCAIKIVPS). Īpaši par godu šim notikumam "Restorānvagons" uz kausa izcīņu nosūtīja savu pieredzējušāko korespondentu Staņislavu Bērziņu, kurš mūsu rindās atgriezies pēc nesekmīga mēģinājuma iegūt bēgļa statusu Vācijā.

Kausa izcīņas otrajā sezonā savu dalību līdzīgi kā pērn bija pieteikuši 12 dalībnieki. Diemžēl titula aizstāvēšana nebija iespējama vienam no pērnā gada uzvarētājiem. Arnis atteicās sniegt Restorānvagonam informāciju par savas nepiedalīšanās iemesliem, bet kuluāros klīst runas, ka Arnis Ziemassvētku nedēļas atvaļinājumu no Latvijas darba pavadot Surstromming rūpnīcā Zviedrijā, pildot testētāja pienākumus. Kopumā dalībnieku sastāvs bija mainījies par 1/3, kas domājams ir labs rādītājs.


Atbilstoši turnīra nolikumam, arī šogad pāru izloze grupu turnīra spēlēm notika pēc lauzto siržu (šoreiz gan tās faktiski bija liektas, nevis lauztas) principa, turklāt ievērojami bija progresējusi sistēma izlozes objektīvu apstākļu nodrošināšanai. Šoreiz nebija nekādu risku, ka pāri tiks ielozēti negodīgi, izmantojot uzsildītas bumbiņas, kā tas notiekot futbola un citos zema līmeņa turnīros. Īpaši paša nozīmēts izlozes vadītājs katras kārtas izlozi vadīja citā īpaši šim pasākumam labiekārtotā kabinetā, ļaujot dalībniekiem ne tikai baudīt divvientulības priekus ar Raiti tualetē un vannas istabā, bet arī pilnīgi nesimboliski un nepārnestā nozīmē iznākt no skapja. Par izlozes stingrajiem apstākļiem liecināja tas, ka pēc vienas no izlozes kārtām kāda no turnīra dalībniecēm piedzīvoto raksturoja ar vārdiem "uz tausti šķita, ka tas ir rozā". Tāpat vienā no raundiem kabinets bija īpaši aprīkots ar stieni, par kura izmantošanu gan Restorānvagona korespondentam sīkākus ieskatus gūt neizdevās, jo lūrēšana pa atslēgas caurumu viņam beidzās ar mazliet zilu aci un dzelteno kartiņu.

Spēles bija spraigas jau grupu turnīrā, par spīti tam, ka izslēgšanas kārtai kvalificējās visi dalībnieki. Vismaz vienā no trīs kārtām pie uzvaras tika deviņi no 12 dalībniekiem. Pilnīgu fiasko šajā reizē piedzīvoja pērnā gada regulārā čempionāta uzvarētājs, finālists un vienkārši ļoti patīkamais cilvēks Raimonds - šoreiz pēc grupu turnīra viņš bija tikai 11., un arī pusfinālā viņam nemaz nevedās spēle. Lūgts pēc turnīra komentēt, kā kaut kas tāds bija varējis notikt, Raimonds tikai paplātīja rokas un teicās, ka nākamgad viņš revanšēšoties. Redzēsim, redzēsim.

Izcili grupu turnīru aizvadīja Raitis. Atklājis jaunu stratēģiju, kuras pamatprincipus viņš pats formulēja kā "nav tik ļoti svarīgi, lai būtu vērts satraukties" (izsakāms vienā vārdā, pieci burti), Raitis burtiski uguņoja. Īpaši vētrains flirts viņam padevās saspēlē ar Kristianu - tur gaisā virmoja tādi fluīdi, ka atsevišķi pretspēlētāji pat sajutās mazliet neērti, tomēr arī pārī ar Līgu Raitis bija nesatricināms.

Izslēgšanas cīņu flirta pāri izveidojās sekojoši:

Raitis ♥ Dita
Līga ♥ Raimonds
Gustavs ♥ Marina
Kristians ♥ Ingemārs
Baiba ♥ Edijs
Mārtiņš ♥ Guna


Grūti teikt, pārsteidzoši vai nē, bet pusfinālos uzvaras svinēja komandas ar sabalansētākajiem dalībniekiem un bez izteikta līdera - proti, tās, kuru vadošie dalībnieki grupu turnīrā ieņēma attiecīgi 5. un 6. vietu (Baiba un Mārtiņš). Protams, var rast dažādus izskaidrojumus šim apstāklim - piemēram, ka šie bija vienīgie divi pāri, kuru abi dalībnieki kausa izcīņā piedalījās arī pērn. Un tomēr fakti paliek nesatricināmi - finālā spēlēja viena Kreisā krasta un viena Labā krasta komanda. Vērts piebilst, ka līdz šim neviena vilcieniņu turnīrā Kreisajam krastam nebija izdevies gūt uzvaru pār Labā krasta atlētiem - pirmajās divās Meistarības izcīņās triumfējuši labkrastji, bet pērn kausa izcīnā uzvarētāju rindās bija pa vienam abu krastu pārstāvim. Un nule beidzot tas ir noticis - Kreisā krasta pārstāvji Baiba un Edijs ar 178 punktiem uzvarēja 140 punktus guvušo Mārtiņa un Gunas vienību.


Lai gan Restorānvagona korespondentam nebija iespējas paša acīm vērot finālspēli, jo viņš bija ticis pieķerts nesankcionēti mielojamies ar cūkas šņukuru, iegūtais fotomateriāls ļauj rekonstruēt atsevišķas šīs cīņas detaļas. Redzams, ka spraigākās cīņas risinājās kartes Rietumu daļā, kur galvenie notikumi risinājās abpus līnijai Karači - Deli. Kauju rezultātā, kā jau tas vēsturiski ir bijis raksturīgs, Ziemeļos nostabilizējās Sarkanās vienības, bet Dienvidos - amerikāņu un sabiedroto atbalstītā dzeltenā komanda. Nepārvaramas ideoloģiskas pretrunas noveda pie tā, ka Karači-Deli robeža tika slēgta civiliedzīvotāju satiksmei un Dienvidu-Ziemeļu pāreju pretiniekiem nācās veikt kartes Austrumu daļā, sarkanai vienībai par savu bāzes pilsētu izvēloties Šanhaju, bet dzeltenajai - Siānu (Xian). Šķiet, ka triumfu turnīrā Sarkanajai vienībai nodrošināja divu garo misiju izpildīšāna - no Kabulas uz Fuču un no Sukuras uz Ulanbatoru. Kopumā gan ar misiju pildīšanu nevienam negāja ne tuvu tik labi kā trīs komandu spēlēs - ja uzvarētāji šai reizē tika galā vien ar astoņām misijām, tad iepriekšējās kārtās labākās vienības bija paveikušas līdz pat divdesmit misijām.


Atsevišķu stāstu šī turnīra sakarā, protams, varētu veltīt kulinārajām izvirtībām, kas pamatā izpaudās dažādu pankūku veidā. Ja vien korespondentam joprojām mazliet nesāpētu kuņģis no lielās izrīšanās (kā teikt - cik bieži tev kā praktikantam gadās tikt pie bezmaksas pārtikas?), tad par šo varētu cerēt uz kādu detalizētāku aprakstu. Labi vismaz, ka studenta portfelītī atradās vieta, kur noslēpt dažas pankūkas ņemšanai līdzi uz kopmītnēm - pagaidām gan ēst vēl negribās, bet rītdien gan jau gribēsies, un tad neko nemaksājošā Restorānvagona speciālkorespondentam būs iespēja kaut kā tomēr izdzīvot.

Mazliet vēl par turnīra gaitā noklausītajām sarunām. Pirmkārt, vairāki dalībnieki spēļu gaitā žēlojās par to, ka tās esot pārāk ilgas - viena apļa laikā reizēm esot iespējams ne tikai izdzert pudeli alus, bet pat iziet žvingulim. Otrkārt, bieži izskanēja sūdzības par ētikas un pieklājīgas spēles pārkāpumiem. Flirts un koķetēšana, tas, protams, ir ļoti skaisti - bet "Restorānvagonu" tomēr lasa arī bērni, un bērni ir Latvijas nākotne, bet atsevišķas parādības spēļu gaitā lika saraukt uzacis ne vienam vien pieredzējušam tikumības sargam. Kā teikt - koķeta piemiegšana ar aci un lūpu nolaizīšana mazliet erotiskā veidā ir pilnīgi pieņemami gājieni vilcieniņu pāru spēlē. Bet tas, ka kāds kungs gluži netaktiski aiztiek savas līdzspēlētājas kārtis un/vai kājas, tā it kā tās būtu viņa paša, - tas jau vairs nav pieņemami daudziem "Vienotības" vēlētājiem. Korespondents lūdz lasītājus sevi atvainot par tiešajiem vārdiem, bet tādā gadījumā par flirtu varētu uzskatīt arī piedāvājumu iz kategorijas: "Iesim stroikā nogrūsties?" Ļoti ceram, ka turnīra organizētāji ņems vērā "Restorānvagona" redakcijas un Rīgas iedzīvotāju sūdzības, un citreiz nodrošināsies pret šādām netikumības izpausmēm, jo būsim atklāti - no piedāvājuma nogrūsties stroikā un svešu misiju aiztikšanas ir tikai viens solis līdz pedofīlijas un starprasu laulību legalizācijai...

Un tomēr - mēs "Restorānvagona" redakcijā ļoti ceram, ka ceļojošā kausa tradīcija turpināsies arī nākamgad, un varbūt tad mums beidzot izdosies gūt atklāt pēdējo gadu Latvijas lielāko noslēpumu - kas ir Eva un kāpēc viņai ir tik nesimetriskas krūtis?