Theatre
Par "Teātri" man atgādināja Valentīnas Freimanes grāmata "Antigones likums", kurā šis tas pastāstīts par Jāņa Streiča leģendāro filmu, kuru pēdējo reizi esmu redzējis ļoti sen. Līdz tās atkārtotai skatīšanai vēl neesmu ticis, taču Rozulas skolas bibliotēkā ieraudzīju Somerseta Moema grāmatu un izlēmu - varētu to izlasīt. Ja saņemsimies filmai, tad būs interesanti salīdzināt, kas tajā mainīts. Vienlaikus grāmatas lasīšanas procesā abstrahēties no tā, ka Džūlija Lamberte patiesībā ir Vija Artmane, līdz galam nevarēju.
Romāna sižets, ja to izliek uz papīra ir gaužām banāls: slavena aktrise, kura joprojām atveido divdesmitpiecgadīgas varones, bet patiesībā viņai ir jau četrdesmit seši, iemīlas jaunā vīrietī, kura faktiski vienīgā vērtība ir tajā, ka viņš ir jauns. Viņš viņu nemīl, bet viņam patīk sekss un viņam patīk iespējas, kuras bagāta, slavena un līdz ar to ietekmīga sieviete var nodrošināt. Ilgtermiņā gan šis nestrādā - lai arī viņa vārdos neprasa, lai viņš ir viņai uzticīgs, viņš tāds nav un viņa par to pārdzīvo. Turklāt viņš ir pārāk jauns un komfortablāk jūtas viņas dēla sabiedrībā.
Kā var nojaust - kopējā fabula nav kaut kas tāds, par ko būtu vērts sajūsmināties. Tomēr "Teātra" sāls nav sižetā, bet gan tajā, kā Somersets Moems to pasniedz. Grāmata gandrīz ekskluzīvi pasauli rāda no Džūlijas Lambertes skatu punkta, un šis skatu punkts ir patiešām interesants. Viņa ir Aktrise vispirms un viss pārējais pēc tam, līdz ar to arī savas dzīves drāmām viņa kuģo cauri ar aktrises prizmu. Un ko tas nozīmē? To, ka viņa gandrīz vienmēr situācijas redz drusku tā kā no malas, un novērtē pati savu tēlojumu tajās. Lielākoties tas viņai ir pluss, bet reizēm arī mīnuss. Pluss, jo viņa, gājusi cauri daudzām lomām, lieliski pārzina cilvēkus un to, ko viņi attiecīgajā brīdī jūt vai domā. Bet tas nāk ar savām blaknēm - pirmkārt, visa tā cilvēku pazīšana reizēm izrādās nemaz tik labi nestrādājam un var gadīties arī aplauzties, un otrs - ja kāds tevi iepazīst pārāk labi, tad viņš sāk šo tavu tehniku just, un tas veido saspīlējumu attiecībās starp Džūliju un viņas dēlu Rodžeru, kurš viņu uzskata par tik ļoti sastāvošu no sava teātra, savām lomām un līdz ar to - izlikšanās - ka, kā viņš pats to raksturo: viņš baidās, ka ja viņš redzēs māti ieejam tukšā istabā un viņai sekos, viņš nonāks tukšā telpā. Romāna noslēgumā gan Džūlija šo visu pavērš otrādi formā, ka tieši teātris ir īstā dzīve un viss pārējais - tikai tās blāvs atspulgs, bet - tas ir viņas subjektīvais skatījums.
Un te mēs nonākam pie tā, kas arī, manuprāt, ir romāna labāko īpašību vidū: Džūlija Lamberte kā neuzticamais stāstītājs. Nē, romāns nav pirmajā personā, bet teju visas ainas mēs redzam viņas interpretācijā, saņemam viņas vērtējumu cilvēkiem viņai apkārt un - pamazām lasītājam droši vien vajadzētu saprast, ka Džūlija mēdz kļūdīties savos vērtējumos. Un tas mani, savukārt, uzvedināja uz pārdomām par vispārīgu cilvēces problēmu: galvenā varoņa sindromu. Nezinu, vai tieši šāds termins vispār pastāv, bet doma ir sekojoša: apziņas klātbūtne katram no mums liek sevi uztvert par galveno varoni izrādē ar nosaukumu "Mana dzīve", un šis skatu punkts komplektā ar mākslas darbiem, kuros tu izteikti redzi, ka ir nozīmīgāki tēli un ir tādi, kas izpelnās vien pāris vārdu pieminēšanu vai arī statista lomu masu skatā, taču realitātē nekādu statistu nav. Taču to ir ne tikai grūti apjaust (ka līdzās tev ir teju desmit miljardi citu "galvenās lomas atveidotāju", šis skaitlis ir pārāk liels), gan arī vispār to pieņemt kā pilnīgu patiesību. Un, ja tu par to aizdomājies, tas ir pat diezgan baisi. Un - ja katrs ir galvenās lomas atveidotājs, kā gan lai viņš savus līdzcilvēkus arī spēj pieņemt kā līdzvērtīgus: viņu apziņu tu taču nejūti, kaut kādā mērā tev gribas domāt, ka šī visa pasaule pastāv tieši tavas apziņas dēļ un... tā var diezgan pamatīgi aizbraukt sviestā.
Te jāpiebilst, ka "Teātris" šajā virzienā nemaz neiet un, iespējams, ka pārliecinoši lielākajai daļai lasītāju tas nepavisam šāda tipa pārdomas neizraisītu, bet tas ir droši vien būtiskākais, ko es paņemu līdzi no šīs grāmatas.
Cits aspekts: ja es šo romānu būtu lasījis, piemēram divdesmit gadu vecumā, mans vērtējums tam noteikti būtu gluži citāds: tobrīd mans, kā man pašam šķistu, racionālais prāts būtu visu to Džūlijas iemīlēšanos jaunajā Tomā raksturojis kā kaut kādu stulbumu: uz kāda gan pamata viņa - slavena, bagāta un gudra, iemīlas čalī, par kuru viņa pati atzīst, ka viņš ir diezgan garlaicīgs, un viņš pat nav nekāds izcilais skaistulis, tik vien kā jauns. Taču divreiz vecāks es šo situāciju redz citādi: tai "racionālajai" pusei šajā situācijā nav visār nekādas lomas, vai pat otrādi - tieši tālab, ka tā nevadzētu notikt, tas var tā notikt, un nekā neticama romāna sižetā nav. Turklāt - ja ņem vērā, ka arī Džūlijas vīra Maikla galvenās īpašības ir "skaists" un "garlaicīgs", nav šaubu, ka šāda tipa vīrieši viņu kaut kādā mērā pievelk.
Kā lai arī nebūtu, esam tagad iesākuši skatīties "Teātri" filmas versijā (diemžēl internetos atrodamā versija nav tajā izcilākajā kvalitātē), līdz ar to pamazām saliksies kopā bilde: kā es šobrīd vērtēju to attiecībā pret grāmatu. Bet grāmatu es vērtēju augstu.
Romāna sižets, ja to izliek uz papīra ir gaužām banāls: slavena aktrise, kura joprojām atveido divdesmitpiecgadīgas varones, bet patiesībā viņai ir jau četrdesmit seši, iemīlas jaunā vīrietī, kura faktiski vienīgā vērtība ir tajā, ka viņš ir jauns. Viņš viņu nemīl, bet viņam patīk sekss un viņam patīk iespējas, kuras bagāta, slavena un līdz ar to ietekmīga sieviete var nodrošināt. Ilgtermiņā gan šis nestrādā - lai arī viņa vārdos neprasa, lai viņš ir viņai uzticīgs, viņš tāds nav un viņa par to pārdzīvo. Turklāt viņš ir pārāk jauns un komfortablāk jūtas viņas dēla sabiedrībā.
Kā var nojaust - kopējā fabula nav kaut kas tāds, par ko būtu vērts sajūsmināties. Tomēr "Teātra" sāls nav sižetā, bet gan tajā, kā Somersets Moems to pasniedz. Grāmata gandrīz ekskluzīvi pasauli rāda no Džūlijas Lambertes skatu punkta, un šis skatu punkts ir patiešām interesants. Viņa ir Aktrise vispirms un viss pārējais pēc tam, līdz ar to arī savas dzīves drāmām viņa kuģo cauri ar aktrises prizmu. Un ko tas nozīmē? To, ka viņa gandrīz vienmēr situācijas redz drusku tā kā no malas, un novērtē pati savu tēlojumu tajās. Lielākoties tas viņai ir pluss, bet reizēm arī mīnuss. Pluss, jo viņa, gājusi cauri daudzām lomām, lieliski pārzina cilvēkus un to, ko viņi attiecīgajā brīdī jūt vai domā. Bet tas nāk ar savām blaknēm - pirmkārt, visa tā cilvēku pazīšana reizēm izrādās nemaz tik labi nestrādājam un var gadīties arī aplauzties, un otrs - ja kāds tevi iepazīst pārāk labi, tad viņš sāk šo tavu tehniku just, un tas veido saspīlējumu attiecībās starp Džūliju un viņas dēlu Rodžeru, kurš viņu uzskata par tik ļoti sastāvošu no sava teātra, savām lomām un līdz ar to - izlikšanās - ka, kā viņš pats to raksturo: viņš baidās, ka ja viņš redzēs māti ieejam tukšā istabā un viņai sekos, viņš nonāks tukšā telpā. Romāna noslēgumā gan Džūlija šo visu pavērš otrādi formā, ka tieši teātris ir īstā dzīve un viss pārējais - tikai tās blāvs atspulgs, bet - tas ir viņas subjektīvais skatījums.
Un te mēs nonākam pie tā, kas arī, manuprāt, ir romāna labāko īpašību vidū: Džūlija Lamberte kā neuzticamais stāstītājs. Nē, romāns nav pirmajā personā, bet teju visas ainas mēs redzam viņas interpretācijā, saņemam viņas vērtējumu cilvēkiem viņai apkārt un - pamazām lasītājam droši vien vajadzētu saprast, ka Džūlija mēdz kļūdīties savos vērtējumos. Un tas mani, savukārt, uzvedināja uz pārdomām par vispārīgu cilvēces problēmu: galvenā varoņa sindromu. Nezinu, vai tieši šāds termins vispār pastāv, bet doma ir sekojoša: apziņas klātbūtne katram no mums liek sevi uztvert par galveno varoni izrādē ar nosaukumu "Mana dzīve", un šis skatu punkts komplektā ar mākslas darbiem, kuros tu izteikti redzi, ka ir nozīmīgāki tēli un ir tādi, kas izpelnās vien pāris vārdu pieminēšanu vai arī statista lomu masu skatā, taču realitātē nekādu statistu nav. Taču to ir ne tikai grūti apjaust (ka līdzās tev ir teju desmit miljardi citu "galvenās lomas atveidotāju", šis skaitlis ir pārāk liels), gan arī vispār to pieņemt kā pilnīgu patiesību. Un, ja tu par to aizdomājies, tas ir pat diezgan baisi. Un - ja katrs ir galvenās lomas atveidotājs, kā gan lai viņš savus līdzcilvēkus arī spēj pieņemt kā līdzvērtīgus: viņu apziņu tu taču nejūti, kaut kādā mērā tev gribas domāt, ka šī visa pasaule pastāv tieši tavas apziņas dēļ un... tā var diezgan pamatīgi aizbraukt sviestā.
Te jāpiebilst, ka "Teātris" šajā virzienā nemaz neiet un, iespējams, ka pārliecinoši lielākajai daļai lasītāju tas nepavisam šāda tipa pārdomas neizraisītu, bet tas ir droši vien būtiskākais, ko es paņemu līdzi no šīs grāmatas.
Cits aspekts: ja es šo romānu būtu lasījis, piemēram divdesmit gadu vecumā, mans vērtējums tam noteikti būtu gluži citāds: tobrīd mans, kā man pašam šķistu, racionālais prāts būtu visu to Džūlijas iemīlēšanos jaunajā Tomā raksturojis kā kaut kādu stulbumu: uz kāda gan pamata viņa - slavena, bagāta un gudra, iemīlas čalī, par kuru viņa pati atzīst, ka viņš ir diezgan garlaicīgs, un viņš pat nav nekāds izcilais skaistulis, tik vien kā jauns. Taču divreiz vecāks es šo situāciju redz citādi: tai "racionālajai" pusei šajā situācijā nav visār nekādas lomas, vai pat otrādi - tieši tālab, ka tā nevadzētu notikt, tas var tā notikt, un nekā neticama romāna sižetā nav. Turklāt - ja ņem vērā, ka arī Džūlijas vīra Maikla galvenās īpašības ir "skaists" un "garlaicīgs", nav šaubu, ka šāda tipa vīrieši viņu kaut kādā mērā pievelk.
Kā lai arī nebūtu, esam tagad iesākuši skatīties "Teātri" filmas versijā (diemžēl internetos atrodamā versija nav tajā izcilākajā kvalitātē), līdz ar to pamazām saliksies kopā bilde: kā es šobrīd vērtēju to attiecībā pret grāmatu. Bet grāmatu es vērtēju augstu.
2025-06-06
comments powered by Disqus