Hippopotamus
Sadarbība iepriekšējā albumā ar Franz Ferdinand, kā rādās, atgādinājusi brāļiem Mailiem to, ar ko viņi sākotnēji kļuva populāri un vareni, līdz ar to arī "Hippopotamus" netrūkst glempopa elementu. Nav gan tā, ka viņi būtu aizmirsuši to, ar ko nodarbojās astoņdesmitajos, deviņdesmitajos un divtūkstošajos gados. Kopumā varu teikt, ka šāds pavērsiens mani priecē.
Tas šķiet gandrīz neticami, bet šajā ierakstā Sparks itin daudz pievēršas novecošanas tēmai. Ne tādā ziņā neticami, ka viņiem tā nebūtu aktuāla - Ronam jau ir 72, Raselam - 68 gadi, bet tālab, ka jebkāda nopietnība viņiem nekad nav bijusi raksturīga. Un te pēkšņi ieraksts, kura ievadkompozīcija "Probably Nothing" vēsta par atmiņas zudumu vecumā. Arī "Edith Piaf (Said It Better Than Me)" ir tāds kā atskats uz pagātni (gan uz to, ka "neko nenožēloju", gan savā ziņā uz pašu Sparks "When Do I Get To Sing My Way").
Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka Sparks pēkšņi būtu atteikušies no humora un pārtapuši par nopietniem dzīves apcerētājiem, ne velti starp abām minētajām dziesmām atrodas kompozīcija "Missionary Position", kas itin prognozējamā kārtā vēsta par šīs pozas priekšrocībām. Un arī kopumā lielākoties viņi joprojām apdzied mazāk nopietnas tēmas (tādas kā Skandināvu dizains interjerā vai nīlzirgs baseinā, pārāk apnicīgi lūgumi Dievam). Līdzās dziesmai par Piafu, franču tēma ir centrāla kompozīcijā "When You're a French Director", kurā ar vokāliem un akordeonu piedalās slavenais franču režisors Leo Karakss, kurš pilnīgi noteikti itin labi zina, kā tas ir - būt franču režisoram.
Diez vai varētu teikt, ka šajā ierakstā Sparks atklātu daudz jaunu šķautņu savā daiļradē (lai arī, piem., "Life with the Macbeths" pateicoties operdziedātājas Rebekas Sjēvalas līdzdalībai galīgi nelīdzinās tipiskai Sparks dziesmai), taču kopumā ieraksts ir pārsteidzoši baudāms - savā ziņā var teikt, ka tas ir īsais ieskats Sparks vēsturē - stilistiski ļoti daudzveidīgs, ar lipīgām un atmiņā iespiedošām dziesmām, asprātīgs un izklaidējošs. Un jāsaka - vismaz studijas formātā Rasels Mails šajā ierakstā skan vienkārši teicami - vairākās kompozīcijās itin feini tiekot galā ar augšējiem reģistriem, kas viņa vokālā pēdējos 10-20 gados bija itin reti manāma parādība. Ļoti patīkams pārsteigums!
Tas šķiet gandrīz neticami, bet šajā ierakstā Sparks itin daudz pievēršas novecošanas tēmai. Ne tādā ziņā neticami, ka viņiem tā nebūtu aktuāla - Ronam jau ir 72, Raselam - 68 gadi, bet tālab, ka jebkāda nopietnība viņiem nekad nav bijusi raksturīga. Un te pēkšņi ieraksts, kura ievadkompozīcija "Probably Nothing" vēsta par atmiņas zudumu vecumā. Arī "Edith Piaf (Said It Better Than Me)" ir tāds kā atskats uz pagātni (gan uz to, ka "neko nenožēloju", gan savā ziņā uz pašu Sparks "When Do I Get To Sing My Way").
Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka Sparks pēkšņi būtu atteikušies no humora un pārtapuši par nopietniem dzīves apcerētājiem, ne velti starp abām minētajām dziesmām atrodas kompozīcija "Missionary Position", kas itin prognozējamā kārtā vēsta par šīs pozas priekšrocībām. Un arī kopumā lielākoties viņi joprojām apdzied mazāk nopietnas tēmas (tādas kā Skandināvu dizains interjerā vai nīlzirgs baseinā, pārāk apnicīgi lūgumi Dievam). Līdzās dziesmai par Piafu, franču tēma ir centrāla kompozīcijā "When You're a French Director", kurā ar vokāliem un akordeonu piedalās slavenais franču režisors Leo Karakss, kurš pilnīgi noteikti itin labi zina, kā tas ir - būt franču režisoram.
Diez vai varētu teikt, ka šajā ierakstā Sparks atklātu daudz jaunu šķautņu savā daiļradē (lai arī, piem., "Life with the Macbeths" pateicoties operdziedātājas Rebekas Sjēvalas līdzdalībai galīgi nelīdzinās tipiskai Sparks dziesmai), taču kopumā ieraksts ir pārsteidzoši baudāms - savā ziņā var teikt, ka tas ir īsais ieskats Sparks vēsturē - stilistiski ļoti daudzveidīgs, ar lipīgām un atmiņā iespiedošām dziesmām, asprātīgs un izklaidējošs. Un jāsaka - vismaz studijas formātā Rasels Mails šajā ierakstā skan vienkārši teicami - vairākās kompozīcijās itin feini tiekot galā ar augšējiem reģistriem, kas viņa vokālā pēdējos 10-20 gados bija itin reti manāma parādība. Ļoti patīkams pārsteigums!
2017-09-14
comments powered by Disqus