Kazhes pierakstu burtnīca

"Tvaika darbināmā žirafe" ir vieni no ievērojamākajiem stīmpanka mūzikas pārstāvjiem. Gadījumā, ja tev nav tas gods būt pazīstamam, ar stīmpanku, mazliet izskaidrošu, kas tā tāda par štelli. Stīmpanks vairāk ir novērojams kā zinātniskās fantastikas un/vai fantasy paveids, ko raksturo tādas nākotnes tehnoloģijas, kādas tās varētu būt iztēlojušies cilvēki 19.gadsimtā - futūristiski brīnumi, kurus darbina tvaiks, tāda kā pagātnes nākotne. Stīmpanks līdzās literatūrai nonācis arī citos virzienos - dizainā, modē un - mūzikā. Ar pēdējo gan ir mazliet sarežģītāk, jo kā gan tu īsti definēsi pagātnes-nākotnes mūziku? Līdz ar to stīmpanka mūziķiem vairāk raksturīgs ir stīmpanku ietērpt dziesmu saturā un pašu grupu dalībnieku tēlos, bet spēlēt tādu mūziku, kāda konkrētajiem mūziķiem iet pie sirds.

"Steam Powered Giraffe" dalībnieki ir roboti - tādi, kādi atbilst steampunk garam, un viņu debijas ieraksts vēsta par robotiem, kas apskatāmi kādā mitoloģiskā atrakciju parkā, kurā tad laikam arī šī "Žirafe" darbojas (vērts piebilst, ka jebkādas asociācijas ar žurnālu "Žirafe" šeit ir pilnīgi nejaušas). Ierakstu ievadošā "Steam Man Band" galvenokārt savu harmoniju dēļ liek domāt, ka šie roboti spēlē mūziku "Queen" gaumē, tomēr patiesībā tā gluži nav. Tad jau drīzāk noskaņas ziņā šis ansamblis ir līdzīgs "The Magnetic Fields", vienīgi ar uzspēlētu deviņpadsmitā gadsimta laucinieciskumu, kaut vai iekš "Clockwork Vaudeville", kas tiešām ir tāds sentimentāls vodeviļas gabals. Vispār vokālā maniere ir galvenā šī ieraksta īpatnība - kamēr muzikāli "žirafe" pamatīgi līdzinās popsīgiem sešdesmito gadu mūziķiem (prātā nāk primāri "The Byrds"), tad stīmpancīgie ārpuslaika vokāli šo ierakstu padara atšķirīgu. Dziesmu stilistika gan patiesībā daudz ko mantojusi ne vien no sešdesmitajiem, bet arī agrīnākiem laikmetiem - tā "Brass Goggles" varētu būt tipisks svinga ēras skaņdarbs vai "I Am Not Alone" skanēt kādā filmā ar Odriju Hepbernu.

Diezgan uzkrītoši gan ir tas, ka muzikālo ideju, ar ko piepildīt veselu albumu, "Žirafei" bija aptrūcies, līdz ar to atsevišķi skaņdarbi ir nepamatoti stiepti - jo īpaši tas attiecas uz ierakstu noslēdzošo "Captain Albert Alexander", kura visai triviālā melodiskā struktūra nemaz neprasās pēc teju 7 minūtēm skanējuma, un arī "Electricity is in my soul" (kas gan kopumā ir interesantāka) varētu tikt mazliet noīsināta, jo īsti jau nu ar Muse savu paziņojumu grandiozumā "Steam Powered Giraffe" nevar sacensties.

Par "Žirafi" uzzināju kādā topā ar dīvainākajām grupām, bet jāatzīst, ka uz mūziku šī viņu dīvainība sevišķi neattiecas - kopumā viss te dzirdētais ir diezgan parasts. Jā, dzīvajā kolektīvs varētu būt interesants, bet mājas apstākļos nekā sevišķi baudāma nav.