Kazhes pierakstu burtnīca

Šī bija tā VTTF izrāde, uz kuru man diez vai vajadzēja doties. Izrādes apakšvirsraksts "horeogrāfiska pastaiga pa pilsētu" vēstīja, ka tas varētu nebūt gluži man piemērotākais formāts. Ja jau "Te, bite!" bija daļēji dejas izrāde, tad šī bija simtprocentīga kustību izrāde, un tas jau nemaz nav mans formāts. Taču tad, kad izziņoja festivāla programmu un Studentu šķūņa izrāžu tajā vēl nebija, un tā nu sanāca, ka iegādājos biļetes uz "Iedomāto Valmieru".

Sākšu ar to, kas man šajā izrādē patika. Galvenokārt, tas bija tas, cik ļoti tā norisinājās publiskajā telpā - dejas izrāde, kuras pirmā daļa risinās laukumā/parkā pie Valmieras lielākā lielveikala, bet otrā - šajā lielveikalā iekšā, automātiski nodrošina pamatīgu mijiedarbību starp izrādes dalībniekiem, skatītājiem un vietējiem iedzīvotājiem. Un man bija interesanti klausīties audio intervijas ar jauniem un nejauniem Valmieras iedzīvotājiem, kas stāsta par pilsētas pagātni, tagadni un potenciālo nākotni. Bet tas droši vien arī viss.

Izrādes anotācija vēstīja sekojošo: "Šī horeogrāfiskā pastaiga aicina dalībniekus no jauna iztēloties pilsētu kā iespējamības rotaļu laukumu, kurā radošums un kopība aizstāj rutīnu un noteikumus." Jā, tas, ko dejotājas veica gan uz parka soliņiem, gan lielveikala grīdas, noteikti atbilda darbībām rotaļu laukumā. Bet neko vairāk es no tā arī nenolasīju. Horeogrāfija gan jau, ka bija kvalitatīva, bet tas galīgi nav man. Turklāt daļā, kas bija parkā, bija arī kaut kāds audio saturs, kuru īsti nevarēja saklausīt, un man nekļuva skaidrs - apzināti vai nē. Arī video izmantojums lielveikalā kā realitātes paplašinājums - nez, man tas šķita drīzāk traucējoši, nevis kaut ko papildinoši. Protams, es apzinos, ka mana attieksme pret performancēm mainās atkarībā no situācijas, kur tās performances redzu. Pārgājienā uz Daugavgrīvu dažādās performances, kuras brīžam bija vēl sviestainākas par "Iedomāto Valmieru", man šķita vietā, bet te, festivālā, man droši vien nevajadzēja uz šo izrādi iet. Līdz ar to festivāla pēdējā dienā, kad uz šo izrādi bija paredzēts doties Marinai, veicām plānu korekciju (izmantojot Esteres nopelnīto aproci festivāla izrāžu apmeklējumam) un Marina aizgāja uz daudz tradicionālāko
P.S. Vēl viens faktors, kam vajadzēja mani atturēt no šīs izrādes skatīšanās - nezinu nevienu no tās dalībniecēm, un vēl arī režisore ir no ārzemēm (primāri mani festivālā interesē pašmāju mākslinieku darbi, lai gan "Ziedēšana un posts", pateicoties Esteres iesaistei, šo attieksmi mainīja).