Strangers on a Train
Šī ir pirmā filma, ko noskatījos pēc tam, kad biju iepazinies ar "kino karti". Nav svarīgi, kas tā par karti, bet, iespējams, ka tuvākajā laikā pievērsīšos kino klasikas robu novēršanai. Un Hičkoka filmu šādā sarakstā būtu daudz, jo ar tām mans ceļš kaut kā nav sevišķi bieži krustojies.
Gajs ir cilvēks, kurš varētu būt gandrīz laimīgs. Viņš ir amatiertenisa spīdeklis, kas drīzumā varētu apprecēties ar senatora meitu, ja vien nebūtu viena raize - vēl jāizšķir laulība. Viņš šobrīd tieši brauc ar vilcienu uz dzimto pilsētu kārtot šo lietu, kad gadās, ka viņš iepazīstas ar Bruno. Bruno nav gluži pilnīgi normāls - viņam ir padomā kāds plāns, kas paredz to, ka viņš un Gajs varētu pastrādāts viens otram izdevīgas slepkavības, tādējādi saputrojot visu policijas acīs. Gajam šķiet, ka Bruno savu plānu stāsta kā joku, ko nu cilvēki nemēdz viens otram garākos dzelzceļa pārbraucienos sarunāt, bet kad nedaudzas dienas vēlāk izrādās, ka Bruno patiešām ir nogalinājis Gaja sievu un gaida, kad tas nogalinās Bruno tēti, Gajam nākas saprast, ka Bruno šai lietai ir piegājis drusku nopietnāk.
Kopumā jāatzīst, ka es neesmu liels "klasiskā" kino cienītājs. Šī filma, lai arī tā, protams, ir absolūta klasika, kas ir visur neskaitāmas reizes citēta, parodēta, atdarināta un tā tālāk, ir visai grūti skatāma, jo man vismaz ir grūti pieņemt tos aktierspēles standartus, kas pastāvēja piecdesmitajos gados - stīvums, teatrālums, intonācijas kā latviešu kino. Protams, tuvāk beigām es ar to apradu, bet ievada aina vilcienā šķita tiešām stulba. Un Gaja uzvedība arī nekādi nav saucama par sakarīgu - vismaz sākotnēji viņa potenciālais stāstījums policijai būtu bijis tīri normāls, jo nevienai ekspertīzei nebūtu grūti identificēt, ka Bruno gluži pie pilnas saprašanas nebija, bet Gajs tā vietā darīja teju visu, lai kļūtu arvien aizdomīgāks pats. Labi, lai nu tas paliek.
Par ko es te vispār rakstīju? Varbūt uzdot jautājumu - un kā tu pastrādātu perfektu slepkavību?
Gajs ir cilvēks, kurš varētu būt gandrīz laimīgs. Viņš ir amatiertenisa spīdeklis, kas drīzumā varētu apprecēties ar senatora meitu, ja vien nebūtu viena raize - vēl jāizšķir laulība. Viņš šobrīd tieši brauc ar vilcienu uz dzimto pilsētu kārtot šo lietu, kad gadās, ka viņš iepazīstas ar Bruno. Bruno nav gluži pilnīgi normāls - viņam ir padomā kāds plāns, kas paredz to, ka viņš un Gajs varētu pastrādāts viens otram izdevīgas slepkavības, tādējādi saputrojot visu policijas acīs. Gajam šķiet, ka Bruno savu plānu stāsta kā joku, ko nu cilvēki nemēdz viens otram garākos dzelzceļa pārbraucienos sarunāt, bet kad nedaudzas dienas vēlāk izrādās, ka Bruno patiešām ir nogalinājis Gaja sievu un gaida, kad tas nogalinās Bruno tēti, Gajam nākas saprast, ka Bruno šai lietai ir piegājis drusku nopietnāk.
Kopumā jāatzīst, ka es neesmu liels "klasiskā" kino cienītājs. Šī filma, lai arī tā, protams, ir absolūta klasika, kas ir visur neskaitāmas reizes citēta, parodēta, atdarināta un tā tālāk, ir visai grūti skatāma, jo man vismaz ir grūti pieņemt tos aktierspēles standartus, kas pastāvēja piecdesmitajos gados - stīvums, teatrālums, intonācijas kā latviešu kino. Protams, tuvāk beigām es ar to apradu, bet ievada aina vilcienā šķita tiešām stulba. Un Gaja uzvedība arī nekādi nav saucama par sakarīgu - vismaz sākotnēji viņa potenciālais stāstījums policijai būtu bijis tīri normāls, jo nevienai ekspertīzei nebūtu grūti identificēt, ka Bruno gluži pie pilnas saprašanas nebija, bet Gajs tā vietā darīja teju visu, lai kļūtu arvien aizdomīgāks pats. Labi, lai nu tas paliek.
Par ko es te vispār rakstīju? Varbūt uzdot jautājumu - un kā tu pastrādātu perfektu slepkavību?
2013-10-16
comments powered by Disqus