The Seven Deaths of Evelyn Hardcastle
Paputējusi noslēgta vientuļa muiža kaut kur Anglijas laukos, kur notiek dīvaina ballīte. Mīklaina slepkavība, kas pasniegta kā pašnāvība. Absolūta neskaidrība par to, kas ir vainīgais, kāda ir iespējamā motivācija un kā tas ir izdarīts. Daudz potenciālu aizdomās turamo, kur teju vai katrs nestāsta to, kas viņam aiz ādas. Izklausās pēc tradicionāla detektīvstāsta, vai ne? Ka tik ne tā!
Grāmatas autors tās pēcvārdā nenoliedz, ka viņš kopš bērnības apjūsmo Agates Kristijas darbus, taču tas, ko ir uzrakstījis viņš pats, ir kaut kas daudz komplicētāks par vienkāršu krimiķi. Man ļoti negribās atklāt pārāk daudz detaļu, jo es nudien gribētu tev ieteikt izlasīt pašu grāmatu, lai ir kāds, ar ko man pārspriest to, cik eleganti Stjuarts Tērtons izspēlējis savas kārtis, taču reklamēšanas nolūkā vismaz kādu āķi vajadzētu iemest.
Evelīnai Hārkāslai ir jāmirst, un viņa mirst. Katru vakaru pulksten vienpadsmitos. Katru dienu Eidens Bišops pavada, mēģinot šo slepkavību novērst un mēģinot atklāt, kurš ir slepkava. Vienīgā problēma - katru rītu Eidens pamostas citā gultā un citā ķermenī kā viens no ballītes, kurā Evelīnu nogalinās, dalībniekiem. Un viņš nav vienīgais, kuram ir uzdots atrast slepkavu, var teikt, ka tā ir spēle, kurā ir tikai viens uzvarētājs. Līdzās Eidenam darbojas mistiska persona vārdā Anna, kuras vārds ir vienīgais, ko Eidens atceras savā pirmajā pamošanās rītā, un vēl mistiskāks Kalpotājs, kura nolūki nav labi. Teikt, ka grāmatas sižets ir komplicēts, ir neteikt neko - tajā ļoti savdabīgā veidā ir samiksēti teju visi iespējamie detektīvromānu personāži un sižeta pavērsieni, no pierastā un zināmā izveidojot kaut ko pilnīgi jaunu, pateicoties papildu dimensijas piesaistīšanai. Laika ceļošanas paradoksi, iemiesošanās citos ķermeņos, kur daļa no tēla sanāk esi tu, bet daļa - tā nesējs, pilnīgs vājprāts attiecībā uz to, kas ir noticis pirms un kas pēc konkrēta punkta, tas viss padara "Evelīnas Hārkāslas septiņas nāves" par vienu no aizraujošākajām grāmatām, ko esmu lasījis pēdējo gadu laikā. Par labu tam visam nāk arī savdabīgs tumšs humors, kas raksturīgs autoram, nepadarot visu šo pasākumu pārāk smagnēju un nomācošu. Gluži otrādi, neatceros, kad pēdējo reizi liela apjoma grāmatu "izrāvu" tādā tempā. Arī autors pēcvārdā apgalvo, ka viņš cer, ka tu šo grāmatu lasīsi līdz diviem naktī un uz darbu iesi neizgulējies, manā gadījumā gan sanāca, ka tā aprija lielu daļu brīvdienas, gluži vienkārši nespējot atrauties no tās un gribot uzzināt, kas tad tālāk. Ļoti laba narkotika, silti iesaku! Un piedāvāju tev to no manis aizņemties.
Praktiska informācija: ieraudzīju šo grāmatu palielā bodē Īrijā, kur mani vispirms uzrunāja tās nosaukums, tad aizmugurējā vāciņa saturs, kas pārliecināja - šī grāmata ir kā radīta man. Ļoti interesanti būtu redzēt, vai to ir iespējams ekranizēt (drīzāk kā miniseriālu, nevis kā filmu), un no tās varētu sanākt ļoti ambicioza datorspēle, bet tur gan būtu pamatīgi jāpiepūlās, lai pilnvērtīgi pārnestu tās nelineāro dabu.
Grāmatas autors tās pēcvārdā nenoliedz, ka viņš kopš bērnības apjūsmo Agates Kristijas darbus, taču tas, ko ir uzrakstījis viņš pats, ir kaut kas daudz komplicētāks par vienkāršu krimiķi. Man ļoti negribās atklāt pārāk daudz detaļu, jo es nudien gribētu tev ieteikt izlasīt pašu grāmatu, lai ir kāds, ar ko man pārspriest to, cik eleganti Stjuarts Tērtons izspēlējis savas kārtis, taču reklamēšanas nolūkā vismaz kādu āķi vajadzētu iemest.
Evelīnai Hārkāslai ir jāmirst, un viņa mirst. Katru vakaru pulksten vienpadsmitos. Katru dienu Eidens Bišops pavada, mēģinot šo slepkavību novērst un mēģinot atklāt, kurš ir slepkava. Vienīgā problēma - katru rītu Eidens pamostas citā gultā un citā ķermenī kā viens no ballītes, kurā Evelīnu nogalinās, dalībniekiem. Un viņš nav vienīgais, kuram ir uzdots atrast slepkavu, var teikt, ka tā ir spēle, kurā ir tikai viens uzvarētājs. Līdzās Eidenam darbojas mistiska persona vārdā Anna, kuras vārds ir vienīgais, ko Eidens atceras savā pirmajā pamošanās rītā, un vēl mistiskāks Kalpotājs, kura nolūki nav labi. Teikt, ka grāmatas sižets ir komplicēts, ir neteikt neko - tajā ļoti savdabīgā veidā ir samiksēti teju visi iespējamie detektīvromānu personāži un sižeta pavērsieni, no pierastā un zināmā izveidojot kaut ko pilnīgi jaunu, pateicoties papildu dimensijas piesaistīšanai. Laika ceļošanas paradoksi, iemiesošanās citos ķermeņos, kur daļa no tēla sanāk esi tu, bet daļa - tā nesējs, pilnīgs vājprāts attiecībā uz to, kas ir noticis pirms un kas pēc konkrēta punkta, tas viss padara "Evelīnas Hārkāslas septiņas nāves" par vienu no aizraujošākajām grāmatām, ko esmu lasījis pēdējo gadu laikā. Par labu tam visam nāk arī savdabīgs tumšs humors, kas raksturīgs autoram, nepadarot visu šo pasākumu pārāk smagnēju un nomācošu. Gluži otrādi, neatceros, kad pēdējo reizi liela apjoma grāmatu "izrāvu" tādā tempā. Arī autors pēcvārdā apgalvo, ka viņš cer, ka tu šo grāmatu lasīsi līdz diviem naktī un uz darbu iesi neizgulējies, manā gadījumā gan sanāca, ka tā aprija lielu daļu brīvdienas, gluži vienkārši nespējot atrauties no tās un gribot uzzināt, kas tad tālāk. Ļoti laba narkotika, silti iesaku! Un piedāvāju tev to no manis aizņemties.
Praktiska informācija: ieraudzīju šo grāmatu palielā bodē Īrijā, kur mani vispirms uzrunāja tās nosaukums, tad aizmugurējā vāciņa saturs, kas pārliecināja - šī grāmata ir kā radīta man. Ļoti interesanti būtu redzēt, vai to ir iespējams ekranizēt (drīzāk kā miniseriālu, nevis kā filmu), un no tās varētu sanākt ļoti ambicioza datorspēle, bet tur gan būtu pamatīgi jāpiepūlās, lai pilnvērtīgi pārnestu tās nelineāro dabu.
2019-06-23
comments powered by Disqus